Nākamā EK priekšsēdētāja pusoficiāli bieži tiek dēvēta par "aristokrāti vairākās paaudzēs", kas gan attiecībā tieši uz Leienu personīgi ne gluži atbilst patiesībai, lai arī vienam no viņas senčiem, Ludvigam Knopam, ievērojamam vācu izcelsmes XIX gadsimta cariskās Krievijas fabrikantam, bija barona tituls.
1839. gadā tikai 18 gadu vecumā ieradies Maskavā no Brēmenes kā angļu tekstila kompānijas De Jersey & Co komivojažieris (ceļojošs tirdzniecības aģents), Ludvigs ātri iedzīvojās Krievijā, sāka dēvēties par Ļevu un nodibināja pats savu tekstila kompāniju L Knoop & Co, kura nodarbojās ar kokvilnas un audumu tirdzniecību un arī būvēja aušanas fabrikas visā milzīgajā valstī.
Pati slavenākā no tām ir plaši zināmā Krēnholmas manufaktūra – netālu no Narvas mūsdienu Igaunijā. Šī fabrika, pati lielākā impērijā (turklāt ar nozarē pašu augstāko rentabilitāti Krievijā un vienu no visaugstākajām Eiropā) piederēja tieši Knopam, lai gan parasti viņa uzņēmums būvēja fabrikas citiem pasūtītājiem.
Saviem dēliem Knops atstāja mantojumā deviņas fabrikas, trīs kokvilnas importa firmas, rūdas raktuves un barona titulu, kas viņam tika piešķirts 1877. gadā par nopelniem Krievijas impērijas labā. Pavisam baronam bija trīs dēli un divas meitas, viena no tām, Luīze, kļuva par ievērojamas Hannoveres karalistes kokvilnas tirgotāju ģimenes, Albrehtu, pārstāvja Džordža jeb Georga Albrehta dzīvesbiedri un Leienas tēva, Eiropas mēroga politiķa Ernsta Albrehta, vecomāti. Jāpiebilst, ka otra Ernsta vecāmāte Mērija Ledsone Robetsone nāca no ievērojamas ASV dienvidu pavalstu plantatoru kokvilnas audzētāju ģimenes, tā ka kokvilnai ģimenes vēsturē ir būtiska loma.
Interesanti, ka vēsturiski Hannoveres karalistei bija personālūnija ar Lielbritāniju un šā iemesla dēļ Hannoveres tirgoņiem minētajā laika posmā bija iespējas, kādu nebija vairākumam viņu Eiropas konkurentu, tostarp plaši sakari un radniecīgas saites Lielbritānijā un ASV.
Tāpēc pat līdz mūsdienām no Hannoveres nākošie politiķi tiek uzskatīti par simpatizējošiem britiem un amerikāņiem (un bieži vien tā arī ir), un tas attiecas arī uz Leienas tēvu Ernstu Albrehtu, kuram bija nebūt ne pēdējā loma Eiropas Savienības izveidē.
Albrehts bija viens no pirmajiem jaunizveidotā Eiropas civildienesta ierēdņiem, kļuva par ES konkurences komisāra, Vācijas pārstāvja Hansa fon der Grēbena, kabineta vadītāju, bet pēc tam ieņēma ES Konkurences ģenerāldirektorāta vadītāja amatu.
Pēcāk Albrehts atgriezās Vācijā, kļuva par Lejassaksijas federālās zemes parlamenta deputātu un vienlaikus lielas partijas kompānijas Bahlsen vadītāju, līdz kļuva par Lejassaksijas premjeru un atradās šajā postenī 14 gadu (šajā laikā prese mēdza viņu dēvēt par Cepumu Briesmoni – viens no Bahlsen vispopulārākajiem produktiem ir cepumi). Albrehts arī centās pretendēt uz kristīgo demokrātu līdera un attiecīgi arī Vācijas kanclera posteni, taču bija spiests piekāpties toreizējam Bavārijas premjerministram Francim Jozefam Štrausam (kurš par Vācijas kancleru tā arī nekļuva).
1990. gada vēlēšanās Lejassaksijā Albrehta vadītie kristīgie demokrāti, jāpiebilst, zaudēja sociāldemokrātiem, kuru līderis Lejassaksijā bija neviens cits kā vēlākais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders.
Briselē 1958. gadā pasaulē arī nāca nākamā EK priekšsēdētāja, kura apvienotās Eiropas galvaspilsētā pavadīja pirmos 13 dzīves gadus. Pēc tam Leienas tēvs, kā jau minēts, atgriezās Vācijā, kur par ģimenes dzīvesvietu kļuva Lērtes pilsētiņa, blakus Hannoverei. Pēc Lērtes ģimnāzijas absolvēšanas Urzula Ģertrūde Albrehta ir studējusi ekonomiku Getingenes un Minsteres universitātē, kā arī Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu skolā. Tiesa, ekonomika nākamo politiķi īpaši nesaistīja, un viņa pārkvalificējās uz medicīnas studijām Hannoveres Medicīnas skolā, kuru absolvēja 1987. gadā. Pēc ārsta licences iegūšanas Urzula, jau kļuvusi par fon der Leienu, sāka strādāt Hannoveres Medicīnas skolas ginekoloģijas klīnikā. Jau vēlāk nākamā politiķe ieguva arī medicīnas zinātņu maģistra grādu sabiedrības veselībā. Pēc tam gan radās aizdomas, ka viņas maģistra darbs varētu būt plaģiāts, tomēr īpaša komisija secināja, ka, lai arī darbā ir atsevišķi plaģiāta elementi, kopumā tas par tādu tomēr nav uzskatāms.
Atsevišķi jāpiemin, ka viņas dzīvesbiedrs, Heiko fon der Leiens, kurš ir medicīnas zinātņu doktors, nāk no senas aristokrātu fon der Leienu dzimtas, lai arī no tās visjaunākajiem atzariem. Napoleona karu laikā Leienai, ģimenes valdījumiem Švābijā, pat bija neatkarīgas valstiņas statuss. Tāpat dzimtas pārstāvji vairāku gadsimtu garumā ir ieņēmuši nozīmīgus amatus Vācu svētās Romas impērijā, Austroungārijā, Vācijā utt. Turklāt aristokrāti fon der Leienu ir slaveni arī ar to, ka ģimene XVIII gadsimtā izvērsa Vācijā zīda aušanas industriju, kas kļuva par Urzulas vīra senču labklājības galveno pamatu. Zīds, protams, nav kokvilna, taču tā pati tekstilrūpniecība vien ir, kas šodien gan ir ne vairāk kā saistošs vēstures fakts.
Politiskā karjera
1990. gadā Leiena arī oficiāli pievienojās Vācijas kristīgajiem demokrātiem, tomēr viņas politiskā karjera sākās tikai vairāk nekā desmit gadu vēlāk. 2003. gadā viņa, būdama jau septiņu bērnu māte, tika ievēlēta Lejassaksijas federālās zemes parlamentā un kļuva par šīs zemes sociālo lietu ministri. Leiena bija arī viena no tām kristīgo demokrātu politiķēm, kura aktīvi piedalījās toreizējā kanclera Gerharda Šrēdera izvirzītajām sociālajām iniciatīvām alternatīvā plāna izstrādē, šīs aktivitātes vadīja un koordinēja tobrīd vēl Vācijas parlamentārās opozīcijas līdere Angela Merkele.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2.- 8. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Ja, kāds Latvijā būtu fon Laijenas
Kas Sedleniekam liedz Urzulu par
Jurij