Koronavīrusa pandēmijas otrais vilnis (jeb, precīzāk izsakoties, – atkārtots pandēmijas uzliesmojums, kuru daļa ekspertu uzskata par otro vilni) ir ne tikai devis būtisku triecienu daudzu valstu cerībām uz drīzu ekonomikas atjaunošanos, bet pat kādreizējiem optimistiem licis atzīt, ka ar kolektīvās imunitātes izstrādāšanos situācija nebūt nav tik vienkārša, kā daži iepriekš domāja. Rezultātā cerības apkarot Covid-19 tiek saistītas galvenokārt ar plašu vakcīnu izmantošanu, lai gan arī attieksme pret tām nav dēvējama par vienprātīgu. Un, kamēr vakcīnas vēl nav plaši pieejamas, tiek meklēti risinājumi, kā nodrošināt kaut vai daļēju cilvēku pārrobežu kustību un pakalpojumu sektora funkcionēšanu, turklāt iespējamie varianti izpelnās vēl nevienprātīgāku vērtējumu nekā paredzamā vakcinēšanās.
Sliktāk, nekā cerēts
Šā gada oktobra vidū kļuva zināms, ka Zviedrijas varas iestādes, kuras pandēmijas pirmā viļņa laikā izvēlējās no pārējām Eiropas valstīm atšķirīgu stratēģiju, atsakoties ieviest ar koronavīrusa izplatību saistītus plašus ierobežojumus, saslimstības pieauguma dēļ sākušas mainīt cīņas taktiku ar Covid-19. Oficiāli tika paziņots par vietējas nozīmes karantīnas pasākumu īstenošanu, un 19. oktobrī Zviedrijā stājās spēkā jauni noteikumi, kuru ietvaros reģionālajām varas iestādēm ir ļauts aicināt iedzīvotājus izvairīties no sabiedrisko vietu un pasākumu apmeklēšanas, kā arī ierobežot sabiedriskā transporta izmantošanu.
Īpaši gan tika uzsvērts, ka šādiem aicinājumiem var būt tikai rekomendāciju, nevis prasību raksturs un ka ieviest kādas soda sankcijas par to neievērošanu neviens neplāno.
Tomēr šis lēmums negatīvo statistiku uzlabot nespēja, un jau pēc mēneša, novembra otrajā pusē, tika paziņots par pirmo ''nopietno'' ierobežojumu (lai arī ne tuvu tik stingru kā vairākumā pārējās Eiropas) ieviešanu. Savukārt šīs valsts galvenais epidemiologs Anderss Tengnells bija spiests atzīt, ka ''nebija gaidījis tik sliktu notikumu attīstību''.
Jāatgādina, ka Zviedrijas galvenais epidemiologs pandēmijas pirmā viļņa laikā uzskatīja, ka valstī nav nepieciešami plaši ierobežojumi un karantīnas pasākumi, jo tie kavēs kolektīvās imunitātes izveidošanos. Arī vēl samērā nesen, kad Eiropā jau vērsās plašumā pandēmijas otrais vilnis, Tengnells apgalvoja, ka Zviedriju saslimstības pieaugums neskars un ka atbilstoši viņa veiktajai analīzei valstī ir gaidāmi tikai lokāli saslimšanas uzliesmojumi. Epidemiologs bija pārliecināts, ka novērst plašu saslimstību palīdzēs pavasarī iegūtā kolektīvā imunitāte, tomēr pēc tam, kad Covid-19 izplatība sāka pārsniegt šā gada pavasara rādītājus, bet no slimības mirušo skaits jau pietuvojās pavasara rādītājiem, atzina: šīs cerības nav attaisnojušās. Neraugoties uz to, Tengnells gan joprojām iebilst pret masku valkāšanu, uzskatot tās par neefektīvām.
Zviedrijas gadījumā vēl būtiski pieminēt, ka iztikšana bez ierobežojumiem, paliekot vienīgi pie rekomendācijām, pārliecinošā vairākumā sabiedrības tika un tiek uzskatīta par tiesību uz personisko brīvību apliecinājumu.
Šā iemesla dēļ attieksme pret aizliegumiem nav pozitīva, un, piemēram, alkohola pārdošanas ierobežojumi restorānos valsts presē ir nodēvēti pat par ''lielāko brīvības pārkāpumu mūsdienu Zviedrijas vēsturē''.
Slovākijas Lielākā akcija
Vienlaikus Zviedrijas varas iestāžu faktiskā atzīšanās, ka līdzšinējā taktika bijusi kļūdaina un ka pandēmijas izplatības mazināšanai valstī tomēr nepieciešams noteikt ierobežojumus, piesaistīja pat mazāk uzmanības nekā Slovākijas premjerministra Igora Matoviča lēmums veikt vispārēju (lai arī oficiāli – brīvprātīgu) iedzīvotāju testēšanu par valsts līdzekļiem.
No pandēmijas pirmā viļņa Slovākija, jāatgādina, cieta minimāli, bet otrais vilnis to ietekmēja jau krietni vairāk – valstī ir noteikta vispārēja karantīna un citi ierobežojumi, tai skaitā arī komandantstundas, kas atstāj negatīvu ietekmi uz ekonomiku. Cerot uz iespējami ātrāku ierobežojumu atcelšanu, tika pieņemts lēmums par visaptverošu iedzīvotāju testēšanu. Atbilstoši iecerei šāds solis ļauj apzināt un izolēt gandrīz visus ar Covid-19 saslimušos valsts iedzīvotājus, kā arī konstatēt reālo saslimstības līmeni dažādās valsts teritorijās. Savukārt tā rezultātā var atstāt spēkā vairs tikai vietēja, nevis visas valsts mēroga ierobežojumus. Vispārējās pārbaudes iniciators bija šīs valsts premjers Igors Matovičs, kurš skaidroja lēmumu ar nepieciešamību valstij nevis vārdos, bet darbos rūpēties par saviem 5,5 miljoniem iedzīvotāju.
Vispārējo pārbaužu īstenošanai par 43 miljoniem eiro (daļa finansējuma bija Eiropas Savienības līdzekļi) Dienvidkorejā tika iepirkti 13 miljoni antigēnu testu. Lai arī šo testu precizitāte ir zemāka nekā plašāk izmantotajiem PCR (polymerase chain reaction jeb polimerāzes ķēdes reakcijas) testiem, pārbaudes rezultāts ir zināms ne vēlāk kā 15 minūtēs.
Arī tā dēvētā cilvēka faktora ietekme uz testu rezultātiem ir samazināta līdz minimumam. Pati testēšana notika divās nedēļas nogalēs (31. oktobrī un 1. novembrī, kā arī 7. un 8. novembrī), tās īstenošanai visā valstī tika atvērti pieci tūkstoši testēšanas vietu, ieskaitot mobilos punktus. Ar pārbaužu veikšanu nodarbojās kopumā vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku, tostarp trīs tūkstoši karavīru un pieaicinātie mediķi no Austrijas un Ungārijas.
Kā vēlāk atzina Slovākijas premjers, viss šo pasākumu kopums bija pati lielākā akcija visā neatkarīgās Slovākijas pastāvēšanas vēsturē.
Pirmajā testēšanas kārtā tika pārbaudīti vairāk par 3,5 miljoniem, bet otrajā – vairāk par diviem miljoniem cilvēku. Cik no Slovākijas iedzīvotājiem izmantoja iespēju bez maksas pārbaudīties divreiz, bet cik – tā arī neieradās testēšanas punktos, oficiāli nav ziņots. Taču vispārējās testēšanas laikā tika atklāti gandrīz 55 tūkstoši ar Covid-19 inficēto jeb aptuveni 1% no valsts iedzīvotāju kopskaita (pirms tam tika pieļauts, ka šis rādītājs varētu pārsniegt 2%), kā arī secināts, ka augstākais saslimstības līmenis (vairāk par 5%) ir galvenokārt romu apdzīvotajos valsts rajonos. Slovākijas premjers jau pēc testu beigām paziņoja, ka vispārējās pārbaudes ievērojami samazinājušas pandēmijas izplatību un ka tiek apsvērta iespēja līdz šā gada beigām veikt vēl vienu vispārējo testēšanu.
Vēl jāpiebilst, ka, lai arī pārbaudes bija brīvprātīgas, tiem iedzīvotājiem, kuri nolēma nepiedalīties testēšanā, desmit dienu obligāti bija jāpavada pašizolācijā. Ja viņi šajā laikā ''rada apdraudējumu sabiedrībai'', varēja piemērot administratīvu sodu līdz 1600 eiro, kas Slovākijai, kur ienākumu līmenis īpaši neatšķiras no ienākumu līmeņa Latvijā, ir liela summa. Tāpat tiem, kuri nespēja uzrādīt apliecinājumu, ka nav inficēti ar Covid-19, kāds tika izsniegts visiem negatīva testa saņēmējiem, varēja tikt liegta dalība dažādos pasākumos vai – atsevišķos gadījumos – arī piemēroti administratīvie sodi.
Lai gan daļa iedzīvotāju šādus soda mērus un kārtību uzskata par nopietnu apdraudējumu savai brīvībai, pēc Slovākijas piemēra vispārēju testēšanu vismaz atsevišķos reģionos jau īsteno vai plāno vēl vairāku Eiropas valstu varas iestādes. Piemēram, Lielbritānija veic šādas pārbaudes Liverpūlē – pilsētā ar vienu no augstākajiem saslimstības ar Covid-19 līmeņiem valstī. Ja pieredze izrādīsies veiksmīga, tā, visticamāk, tiks atkārtota jau visas Apvienotās Karalistes mērogā. Atsevišķi vērts piebilst, ka Slovākija arī nav pirmā valsts, kura spēra šādu soli, – jau pandēmijas pirmā viļņa laikā vispārēju iedzīvotāju testēšanu īstenoja Dienvidkoreja un Islande. Tiesa, tā kā dienvidkorejieši ir slaveni ar savu disciplinētību, bet Islande ir neliela valsts ar attiecīgi mazu iedzīvotāju skaitu, tieši Slovākija var kalpot par piemēru citām Eiropas valstīm.
Tāpat Slovākijas pieredze ir rosinājusi virknei citu valstu valdību aizdomāties par daudz plašāku antigēnu testu izmantošanu.
Tā Vācijas kanclere Angela Merkele valstī pasludinātās ''jaunās stratēģijas'' cīņai ar Covid-19 ietvaros paziņoja, ka katram veco ļaužu pansionāta iemītniekam (kādu Vācijā ir ap 900 tūkstošiem) turpmāk bez maksas pienāksies 20 šādi uzvarutesti mēnesī. Proti, antigēnu testi tiks izmantoti pansionātu iemītnieku ciemiņu pārbaudēm. Kā liecina pētījumi, šie testi atklāj 85–89 no 100 inficētajiem (Pasaules Veselības organizācijas standarti par pieņemamu atzīst precizitāti no 80% un augstāku). Kopumā Vācijas valdība vienojusies ar ražotājiem par deviņu miljonu antigēnu testu iegādi novembrī un 11,5 miljonu testu iegādi decembrī.
Starptautiskās Covid-19 pases
Uz šāda fona bez plašākas ievērības atstāts cits notikums: oktobra otrajā pusē Lielbritānijas galvaspilsētas Londonas Hītrovas lidostā lidsabiedrības United Airlines reisa Londona–Ņujorka pasažieriem parādījās iespēja apliecināt savu veselības stāvokli (ka viņi nav inficējušies ar Covid-19), izmantojot mobilo lietotni jeb digitālo sertifikātu Common Pass. Šobrīd šī par Covid-19 pasi jau iedēvētā aplikācija ir pieejama tikai minētā United Airlines reisa, kā arī lidsabiedrības Cathay Pacific reisu Londona–Honkonga un Londona–Singapūra pasažieriem, tomēr projektam, kura iniciators ir Šveicē reģistrēts nekomerciāls fonds Commons Project (tā galvenais sponsors savukārt ir Rokfellera fonds) un Pasaules Ekonomikas forums Davosā, ir pievienojušās jau 37 pasaules valstu valdības. Iniciatīva paredz izveidot vienotu, globālu struktūru, kas ļautu ne tikai aviopasažieriem, bet jebkuram ceļotājam (protams, ar nosacījumu, ka viņš ir izgājis PCR testu un ka šī testa rezultāts ir negatīvs un apstiprināts digitālā veidā, vai perspektīvā – ka ir vakcinējies pret Covid-19) bez problēmām šķērsot valstu robežas, apmeklēt masu pasākumus utt. Informācijas par projektu gan pagaidām ir maz, tomēr tā ieviešana tiek solīta jau nākamā gada sākumā. Tas nozīmē: šāds digitālais sertifikāts būs nepieciešams ja ne visiem, tad daudziem aviopasažieriem, masu pasākumu viesiem u. c., turklāt platforma paredz iespēju tām valstīm vai institūcijām, kas vēlēsies izmantot Common Pass, tajā papildus iekļaut vēl arī kādus savus parametrus un prasības. Šā iemesla dēļ digitālais sertifikāts ir populāra tēma arī dažādu sazvērestību teoriju piekritēju vidū.
Common Pass līdzīga sistēma ar vērienu un daudz plašāk jau tiek izmantota Ķīnā, kur gandrīz katram valsts iedzīvotājam ir sava Covid-19 pase – speciāls QR kods, kas satur informāciju par viņa veselības stāvokli (cik tālu tas attiecas uz Covid-19), kontaktiem ar inficētiem cilvēkiem, pārvietošanās maršrutiem un, kā tiek minēts, vēl arī citas ziņas, lai gan varas iestādes šos pieļāvumus noliedz. Lielākajā daļā valsts bez šāda koda nav iespējams apmeklēt veikalus un sabiedriskās vietas, pārvietoties ar sabiedrisko transportu u. c. Turklāt, lai arī Ķīnā pandēmija it kā ir beigusies jau pirms vairākiem mēnešiem, QR kodu sistēma joprojām darbojas tādā pašā apmērā kā pandēmijas laikā, pamatojot tās izmantošanu ar jauna vīrusa uzliesmojuma iespējamību.
No sistēmas ir solīts atteikties pēc tam, kad Covid-19 būs uzvarēts, tomēr, kādi ir šie uzvaras kritēriji, varas iestādes vismaz pagaidām nav paskaidrojušas.
Jāpiebilst, Ķīnā šī sistēma tiek uzskatīta par ļoti efektīvu (visticamāk, tāda tā arī ir), un pagājušajā nedēļā aizvadītās G20 (pasaules divdesmit lielākās ekonomikas) valstu vadītāju virtuālās tikšanās laikā Ķīnas līderis Sji Dziņpins nāca klajā ar ierosinājumu izstrādāt tādu digitālo mehānismu, kas ļautu savstarpēji atzīt QR veselības kodus un attiecīgi – arī atjaunot cilvēku pārvietošanos starp valstīm. Protams, rosinot šādu mehānismu, tika uzsvērti ieguvumi no tā parādīšanās globālajai ekonomikai, kā arī starptautiskajai tirdzniecībai un tūrismam. Kā atzīst daudzi eksperti, šāds ierosinājums (kura liktenis gan ir neskaidrs ASV un citu rietumvalstu domstarpību ar Ķīnu dēļ) ir nopietna liecība, ka vismaz pārrobežu komunikācijā Covid-19 digitālās pases gatavojas kļūt par būtisku mūsu ikdienas sastāvdaļu. Lai gan paliek atklāts jautājums, cik lielā mērā valstis ir gatavas tās izmantot arī savās teritorijās. Kā uzskatāmi liecina iepriekš minētie Zviedrijas un Slovākijas piemēri, nostāja var būt pat ļoti dažāda.
Vakcīnu konkurence
Taču, lai arī Covid-19 starptautiskās digitālās pases mūsu dzīvē var ienākt ja ne gluži uz palikšanu, tad uz ļoti ilgu laiku, pandēmijas apkarošana tradicionāli joprojām tiek saistīta ar attiecīgo vakcīnu parādīšanos. Patlaban tiek lēsts, ka no to masveida izmantošanas sākuma ne vairāk kā divu gadu laikā (pat neraugoties uz iespējamo trešo pandēmijas vilni nākamā gada pavasarī) Covid-19 neradīs vairāk problēmu kā sezonālās gripas epidēmijas.
Tomēr tā arī nav saprotams, kas un par kādiem līdzekļiem nodrošinās ar nepieciešamajām vakcīnām nabadzīgās Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis.
Lai arī oficiālie vakcīnu izmēģinājumi vēl nekur nav noslēgušies, de facto vismaz trīs vakcīnas jau ir rietumvalstu farmakoloģijas kompāniju rīcībā un vismaz pa divām vakcīnām – Krievijai un Ķīnai. Turklāt – izstrādāto vakcīnu skaits tikai pieaugs, un visas lielvaras ir ieinteresētas, lai tieši tajās izveidotās vakcīnas izmantotu trūcīgās valstis, nepieļaujot konkurentu produkta uzvaru.
Šo iemeslu dēļ jau virmo pamatīgas politiskās kaislības. Rezultātā – lai arī konkurencei vajadzētu veicināt vakcīnu izplatību, pastāv risks, ka tā tiks bremzēta. Savukārt tas varētu novest pie tā, ka, lai nepieļautu ar Covid-19 inficētu cilvēku ierašanos no trešajām valstīm, uz daudzām robežām tiks izveidoti kontroles mehānismi, turklāt uz nenoteikti ilgu laiku.