Protesti Baltkrievijā turpinās jau vairāk nekā mēnesi. Lai gan to reģionālais apmērs ir krietni sarucis (cilvēki protestē desmit, ne vairs desmitos pilsētu), svētdienas mītiņi Minskā, kas kļuvuši par termometru Baltkrievijas sabiedrības noskaņojuma mērīšanai, joprojām pulcē ap 100 līdz 150 tūkstošiem iedzīvotāju. Apcietināto skaits kopš 9. augusta jau izaudzis vairāk nekā līdz 10 tūkstošiem cilvēku.
Rietumvalstis paziņojušas, ka pēc tam, kad 5. novembrī beigsies pašreizējā Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko pilnvaru termiņš, viņu par leģitīmu prezidentu vairs neatzīs. Taču Baltkrievijas līderi, šķiet, vismaz šobrīd tas uztrauc maz. Lukašenko 14. septembrī aizvadījis tikšanos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kas vedina domāt par šķietamu baltkrievu iekšpolitiskās krīzes atrisinājumu – gan ne tādu, uz ko varētu cerēt Rietumos.
Alternatīvā opozīcija
Jāatgādina, ka Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas oficiāli paziņotie vēlēšanu rezultāti un Lukašenko uzvara nebija negaidīts scenārijs. Nebija neviena priekšvēstneša, kas ziņotu, ka 26 gadus valdījušais Baltkrievijas līderis būtu gatavs nodot varu kāda cita rokās – vismaz noteikti ne bijušās prezidenta amata kandidātes un opozicionāres Svetlanas Tihanovskas rokās. Tomēr zaudējums vēlēšanās Tihanovsku neatturēja no tālākas cīņas kopā ar prezidenta vēlēšanām nepielaisto bijušo kandidātu Viktora Babariko un Valerija Cepkalo apvienotā štāba kolēģēm.
Tihanovskai pašai gan jau ātri pēc vēlēšanām nācās pamest valsti un doties uz Lietuvu. Veronika Cepkalo to bija izdarījusi jau dienu pirms 9. augusta prezidenta vēlēšanām, izceļojot uz Maskavu. Līdz ar to Babariko štāba koordinatore Marija Koļesņikova Baltkrievijā palika vienīgā, taču tas nemazināja opozīcijas aktivitāti – vismaz sākotnēji.
18. augustā ar Tihanovskas iniciatīvu tika dibināta Koordinācijas padome. Tās primārais mērķis ir varas pārneses nodrošināšana mierīgā ceļā un jaunu, brīvu un taisnīgu prezidenta vēlēšanu rīkošana. Padomes prezidijā tika ievēlēti septiņi locekļi: juristi Maksims Znaks un Lilija Vlasova, bijušais diplomāts, kultūras ministrs un J. Kupalas Nacionālā akadēmiskā teātra direktors Pāvels Latuško, Tihanovskas uzticības persona un Baltkrievijas Kristīgās demokrātijas partijas priekšsēdētāja Olga Kovalkova, jau pieminētā Babariko štāba koordinatore Koļesņikova, Minskas Traktoru rūpnīcas streika komitejas līderis Sergejs Diļevskis un Nobela prēmijas laureāte literatūrā Svetlana Aleksijeviča.
Jau tobrīd skaidri paustā sabiedrības neapmierinātība un protesti, aicinot Lukašenko atkāpties, acīmredzot bija sagādājuši pietiekami daudz galvassāpju, lai viņš īsi pēc Koordinācijas padomes izveidošanas ierobežotu tās aktivitātes. Pret padomi tika sākta kriminālizmeklēšana par mēģinājumiem sagrābt valsts varu. Tas rezultējās ar politisko izrēķināšanos ar vairākiem tās locekļiem, kas cits pēc cita nonāca Baltkrievijas drošības iestāžu nopratināšanas telpās, bet pēcāk – aiz Baltkrievijas robežām.
Latuško pietiekami ātri emigrēja uz Poliju. Kovolkova pret savu gribu tika nogādāta Ukrainā. Koļesņikovu, aizturot Minskas centrā kopā ar vēl diviem Koordinācijas padomes dalībniekiem, mēģināja pret pašas gribu pārvest pāri Baltkrievijas robežai, taču viņa robežkontroles punktā izlēca no automašīnas, saplēsa savu pasi un līdz ar to tika apcietināta Baltkrievijā. Arī Znaks šobrīd atrodas apcietinājumā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 25. septembra - 1. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!