Saskaņā ar Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) lēmumu 9. augustā notikušajās vēlēšanās ilggadējais šīs valsts prezidents Aleksandrs Lukašenko, iegūstot 80% balsu vairākumu, sesto reizi pēc kārtas kļuva par Baltkrievijas prezidentu. Dažus mēnešus pirms vēlēšanām neviens neapšaubīja, ka Lukašenko tiks atzīts par uzvarētāju, taču pēdējo nedēļu laikā iezīmējās līdz šim neredzēti aktīva opozīcijas darbība.
10. augustā Baltkrievijā sākās masu protesti. Policija vardarbīgi izrēķinājās ar demonstrāciju dalībniekiem, izmantojot asaru gāzi, gumijas lodes un ūdens lielgabalus. Opozīcija solīja turpināt protestēt pret falsificētajiem vēlēšanu rezultātiem, tikmēr Lukašenko solīja atbildēt visiem, kas apdraud valsts suverenitāti. Vairāku Eiropas valstu pārstāvji izteikušies par sankciju nepieciešamību, bet Krievijas līderi apsveikuši Lukašenko ar uzvaru un rūpīgi vēro tālāko situācijas attīstību.
No kolhoza uz pili
Pēc PSRS sabrukuma un Baltkrievijas neatkarības pasludināšanas Baltkrievija bija ekonomiski novājināta valsts bez izteiktas nacionālās identitātes un izpratnes par demokrātisku valsts pārvaldi un normām. Liela daļa sabiedrības bija pieradusi pie PSRS nodrošinātās šķietamās labklājības un stabilitātes. 39 gadus vecais bijušais kolhoza direktors Aleksandrs Lukašenko ar harismu un populistiskiem saukļiem apvienoja visu, pēc kā baltkrievi ilgojās, – kārtības nodrošināšanu, stabilu attiecību veidošanu ar Krieviju un cīņu pret korupciju varas gaiteņos. 1994. gadā pirmajās vēlēšanās pēc Baltkrievijas neatkarības atjaunošanas līdz šim politikai nepietuvinātais Lukašenko savā kampaņā skaļi pieteica cīņu pret valdībā esošo korupciju un nodrošināja sev 80% sabiedrības atbalsta, sakaujot savu tuvāko sāncensi, tā laika Ministru prezidentu Vjačeslavu Kebiču.
Rietumu cerības, ka Baltkrievija maziem soļiem varētu tuvoties demokrātiskai valsts pārvaldei un atvērtai tirgus ekonomikai, nepiepildījās. 1995. gadā pēc Lukašenko iniciatīvas tika sasaukts referendums, kurā tika izvirzīti četri jautājumi: par krievu valodu kā valsts valodu, ciešāku ekonomiskās sadarbības veicināšanu ar Krieviju, nacionālās simbolikas pielāgošanu padomju laika simboliem un prezidenta iespējām atstādināt parlamentu. Neskatoties uz parlamenta iebildumiem, izmaiņas tika pieņemtas. 1996. gadā Lukašenko vēl vairāk palielināja savas pilnvaras, paredzot, ka prezidents var iecelt ministrus un tiesnešus un izdot likumus bez konsultēšanās ar parlamentu.
Soli pa solim Lukašenko nodrošināja savas pilnvaras augstāk par likuma un tiesu varu. Bijušais kolhoza direktors, kļūstot par prezidentu, valsti turpināja vadīt kā savu privāto saimniecību gan savos izteikumos, gan vadības stilā, Baltkrievijā un aiz tās robežām iemantojot iesauku Batjka (Baltkrievu valodā – tēvs). Tēvišķais Batjka 26 valdīšanas gadu laikā izveidojis iekšpolitisko sistēmu, kas darbojas ciešā sazobē ar prezidentu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14.-20. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!