Vēlēšanas un futbols

Vienlaikus ar Putina pārvēlēšanu pietiekami daudz jau tiek runāts par to, kas notiks pēc šī termiņa beigām – 2024. gadā un pat 2030. gadā –, jo skaidrs, ka pensijā viņš vēl neies un par makšķernieku nekļūs.

Putins 2024. gadā vēl būs pietiekami jauns – 72 gadi, tikpat, cik tagad Donaldam Trampam. Ar mūsdienu medicīnas iespējām vēl pietiekami ilgi un sprigani varēs darboties. Skaidrs, ka viņš vairāku iemeslu dēļ prom netaisās, jo viņam vēl ir ko teikt, un ir zināmas bažas, kas viņa aiziešanas gadījumā notiks ne tikai ar viņu pašu, bet arī viņa mantojumu. Meklējot risinājumu, pastāv gan dilemmas. Putins pēc būtības ir legālists, tātad rīcībai ir jāatbilst likumiem, ne velti viņš 2008. gadā pēc diviem termiņiem prezidenta amatā, kad likums vairs neļauj kandidēt uz šo amatu, uz četriem gadiem kļuva par premjeru.

Viens variants būtu pēc Ķīnas parauga mainīt Konstitūciju, lai noņemtu prezidenta amatam termiņu. Otrs variants – paaugstināt pilnvaras citam amatam un pārņemt to.

Putinam lielākā bīstamība būtu, ja pēctecis prezidenta amatā būtu cilvēks no malas ar savu redzējumu, kurš apgāztu esošo sistēmu. Tāpēc potenciāli par prezidentu pēc sešiem gadiem atkal var kļūt Dmitrijs Medvedevs, kurš, no vienas puses, nav pārāk populārs, bet, no otras puses, būtu varas pēctecības garants ar iespēju Putinam ieņemt galvenā sistēmas pieskatītāja lomu.

Un nodrošināt viņa klātesamību.

Tieši tā, tas ir precīzs vārds. Putins neatteiksies no klātesamības varas struktūrās.

Vienlaikus Kremļa vārds tiek locīts līdz ar tādiem gadījumiem kā dubultaģenta Sergeja Skripaļa saindēšana Lielbritānijā, iesaistoties ar šo valsti vārdu un sankciju "kariņā" un prasot britiem pierādījumus par dalību saindēšanā vai atvainošanos.

Šī lieta ir diezgan mikroskopiska Putinam un iespējamām Krievijas politikas izmaiņām. Cits jautājums, ko tas nozīmē Lielbritānijai un premjerministrei Terēzai Mejai. Zīmīgi, ka Lielbritānija, meklējot veidus, kā reaģēt uz šo saindēšanas gadījumu, nolēma uz šovasar Krievijā notiekošo Pasaules kausu futbolā nesūtīt oficiālo delegāciju, tostarp karaliskās ģimenes pārstāvjus, lai gan izlase, protams, brauks un spēlēs. Man šķiet, ka tas parāda Lielbritānijas apsvērumus, cik tālu konfrontācijā ar Krieviju var iet. Tātad nevajadzētu pārspīlēt šī gadījuma nozīmību. Skripaļa lieta var diezgan ātri aizmirsties.

Tātad Lielbritānijai nevajadzētu vēl ko darīt savai aizstāvībai? Vai Londona, piemēram, nevarētu ierobežot Krievijas uzņēmēju, investoru un viņu naudas kustību?

Īsā atbilde ir – nē. Lielbritānija uz šo gadījumu ir reaģējusi pietiekami emocionāli, politiski deklaratīvi asi, bet Krievija ar savu pozīciju liek aizdomāties, pasakot – lai kā Lielbritānija reaģēs, mēs atbildēsim vēl asāk. Kad Lielbritānija pēc Skripaļa saindēšanas izraidīja 23 Krievijas diplomātus, Krievija uz to atbildēja ar to pašu un vēl aizslēdza konsulātu Sanktpēterburgā un izraidīja Britu padomi. Lielbritānijai ir jādomā, cik tālu var aiziet. Un galu galā, ciniski runājot, nauda nesmird. Londona ir bijusi pietiekami atkarīga, būdama ieguvēja no krievu uzņēmēju naudas. Rezumējot – šī jautājuma izvēršanā britiem nav un nevar būt tālākas ieinteresētības.