Venecuēlai teorētiski vajadzētu būt vienai no pasaulē bagātākajām un attīstītākajām zemēm, jo daba šai Dienvidamerikas valstij ir dāvājusi fantastiskas bagātības, par kādām vairākums nāciju var tikai sapņot. Ne tik sen Venecuēla patiešām bija atrodama turīgāko valstu vidū, taču pēdējos gados tā piedzīvo dziļu ekonomisko lejupslīdi un hiperinflāciju, kā dēļ cieš miljoniem venecuēliešu – slimnīcās trūkst medikamentu, veikalos nevar nopirkt pašas elementārākās lietas, bet par bruņotu uzbrukumu upuri var kļūt gandrīz ikviens.
Tam visam pāri Venecuēlu pārņēmusi politiskā krīze, kas ir eskalējusies šopavasar. Ik dienu valstī notiek sociālistu valdības pretinieku un atbalstītāju demonstrācijas, kas nereti pāraug vardarbīgās sadursmēs ar upuriem. Opozīcija vaino prezidentu Nikolasu Maduro varas sagrābšanā, bet Venecuēlas vadītājs pretiniekus apsūdz apvērsuma plānošanā. Situācija valstī draud pasliktināties, tāpēc izskan drūmas prognozes par iespējamu pilsoņkara izcelšanos.
Cīņas ielās
Plaši protesti valsts galvaspilsētā Karakasā aizsākās pēc tam, kad 29. martā Venecuēlas Augstākā tiesa negaidīti paziņoja, ka pārņem likumdevēja varu no parlamenta – Nacionālās asamblejas –, kur kopš 2016. gada divu trešdaļu balsu vairākums ir centriski labējām opozīcijas partijām. Opozīcija uzskata, ka tiesa rīkojusies prezidenta Maduro uzdevumā. Tādējādi viņš esot centies panākt pilnīgu varas sakoncentrēšanu savās rokās.
Saskaroties ar protestiem un starptautisko kritiku, Augstākā tiesa trīs dienas vēlāk savu lēmumu atcēla, bet neapmierinātie pilsoņi nepameta ielas.
Valdības pretinieku protestus vēl vairāk uzkurināja valsts kontroliera lēmums uz 15 gadiem aizliegt darboties politikā opozīcijas līderim Enrikem Kaprilesam par it kā pastrādātiem amata pārkāpumiem, ieņemot Mirandas štata gubernatora krēslu. Kapriless, kurš pirms četriem gadiem prezidenta vēlēšanās tikai par mata tiesu zaudēja Maduro, aktīvi atbalstīja ideju sarīkot referendumu, kurā lemtu par pašreizējā prezidenta atlaišanu. Viņš bija vienīgā reālā opozīcijas cerība nākamajās prezidenta vēlēšanās. "Tā ir apspiešana. Tas ir noziegums. Valdība īstenoja apvērsumu, un tas, ko viņi izdarīja pret mani, ir daļa no tā," paziņoja Kapriless.
Drošības spēki ar lielu bardzību ir vērsušies pret opozīcijas atbalstītājiem, kurus Maduro ir nodēvējis par teroristiem un fašistiem. Protestētāju savaldīšanai policisti un karavīri izmanto asaru gāzi un gumijas lodes, bet opozīcija apgalvo, ka lietā tiek likti arī šaujamieroči. Savukārt demonstranti atbild ar Molotova kokteiļiem pildītām pudelēm un akmeņiem. Protestu laikā nogalināti vismaz 60 cilvēku, kuru vidū ir arī valdības atbalstītāji un drošības spēku locekļi. Nevalstiskā organizācija Foro Penal apgalvo, ka ievainojumus guvuši vairāk nekā tūkstoš cilvēku, bet vismaz 2700 ir aizturēti.
Neuzkrāja tauciņus
Plašā sabiedrības daļā neapmierinātība ar bijušā autobusa šofera un arodbiedrības vadītāja Maduro darbu gruzdēja jau kopš 2013. gada, kad viņš uzvarēja vēlēšanās, stājoties mūžībā aizgājušā Ugo Čavesa vietā.
Maduro regulāri ir izmantojis sev lojālo Augstāko tiesu, lai traucētu opozīcijas kontrolētās Nacionālās asamblejas darbu. Piemēram, pērn oktobrī tiesa lēma, ka parlaments nav tiesīgs balsot par valsts 2017. gada budžetu.
Tiesa arī anulēja Nacionālās asamblejas apstiprināto likumprojektu, kas paredzēja atbrīvot no ieslodzījuma astoņus opozīcijas politiķus. Maduro valdīšanas laikā Venecuēlā ir pasliktinājies mediju stāvoklis. Organizācijas Reportieri bez robežām un Žurnālistu aizsardzības komiteja ziņo par drošības iestāžu sankcionētiem uzbrukumiem žurnālistiem, arestiem un ārvalstu reportieru izraidīšanas gadījumiem.
Organizācijas Freedom House veidotajā pārskatā par demokrātijas stāvokli pasaulē Venecuēla novērtēta kā "nebrīva" valsts. No Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstīm šādu "godu" izpelnījusies vēl tikai komunistiskā Kuba.
Visu rakstu par krīzi Venecuēlā lasiet 2.-8.jūnija žurnālā SestDiena!
vecis
Visiem zināms