Paši mākam sienu pļaut, paši lopus izaudzēt

Brīvprātīgajiem tās piedāvā iespēju pastrādāt vidē, pēc kādas tiecas arvien vairāk cilvēku, kam radušās šaubas par patērētāju sabiedrības vērtībām. Darbs šādās saimniecībās piedāvā iespēju būt saskaņā ar dabu, apgūt laika gaitā aizmirstus, videi draudzīgus lauku apstrādes un lopkopības paņēmienus, aizbēgt no cilvēku masām un betona džungļiem. Pamazām šajā kustībā iesaistās arī Latvijas saimniecības, tiesa, salīdzinājumā ar citām zemēm pie mums vūfings vēl ir bērna autiņos. Doties uz kādu pasaules valsti, lai kā brīvprātīgais strādātu lauku saimniecībā? Tie, kuriem bērnības vasarās obligāta bija bezgalīgo kolhoza biešu vagu kaplēšana vai zemeņu dobju ravēšana ģimenes dārziņā, par šādu ideju tikai rauks degunu. Taču Emīlija Legzdiņa (22) un Elīza Killo (21) par savu pieredzi stāsta ar tādu aizrautību, it kā būtu piedalījušās ekstrēmā laivu braucienā pa krāčainu kalnu upi vai vismaz paviesojušās Disnejlendā. Emīlija un Elīza ir skolasbiedrenes, abas absolvējušas Ādažu Brīvo Valdorfa skolu. Emīlija pēc vidusskolas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē studējusi vides zinātni, bet īsti neesot guvusi to, ko meklēja: par daudz bijis teorētiskā, par maz — praktiskā. Elīza savukārt tūlīt pēc vidusskolas aizbraukusi uz ASV, kur darbojusies vienā no kemphilas kopienām (tās ir cieši saistītas ar Valdorfa–Šteinera pedagoģiju un antropozofisko pasaules redzējumu, kurā liela loma ir arī saskaņai ar dabu). "Kemphila — tā ir lauku dzīve, balstīta uz dārzkopību un piena lopkopību. Sapratu, ka tas ir tas, kas mani interesē, bet negribēju uzreiz palikt tur pavisam un iesakņoties, tāpēc nolēmu pamēģināt vūfingu," stāsta Elīza. Šajā ziņā viņas plāni saskanēja ar Emīlijas nodomiem. Tā kā jau sen gribējies aizbraukt uz Franciju, WWOOF interneta lapā viņas izvēlējās organisko fermu netālu no Tulūzas.Ne viena, ne otra nerunā franciski, tāpēc izvēlējās pastrādāt saimniecībā, ko vada kāds beļģu pāris, ar kuru varēja sarunāties angliski. Tamlīdzīgu informāciju saimniecības un brīvprātīgie parasti noskaidro jau pirms braukšanas, sazinoties pa elektronisko pastu vai skaipā: ar kādiem laika apstākļiem jārēķinās, kāda ir saziņas valoda, kādas iemaņas noderētu, vai būs pajumte, vai ir gaidīti strādnieki ar bērniem u.tml.Saimniecībā, kurā nonāca Emīlija un Elīza, tika ievēroti permakultūras (saīsinājums no angļu permanent culture — ilgtspējīga saimniekošana) principi. To pamatā ir ideja, kā zemei dot, nevis pēc iespējas vairāk no tās paņemt. "Viss notiek pilnīgi citādi nekā intensīvajā lauksaimniecībā. Teiksim, viņiem ir aitas, kas "pļauj" zāli, ir cūkas — nevis gaļai, bet lai "uzartu" zemi. Ir arī trusīši, suņi, kaķi, vistas. Viņi ar dzīvniekiem apietas atšķirīgi. Ne tā, ka no visa grib dabūt "produkciju". Dzīvnieki it kā ir dārza daļa: no tiem nāk mēslojums, un saimnieki zina, kāds tas ir, jo zina, ko mājlops ir ēdis."Pieredze un atziņas pār meitenēm kā lavīna vēlās katru dienu, ar katru darbu, ko viņām uzticēja saimnieki. "Šie zemnieki skatījās, lai pilnīgi viss, ko viņi ikdienā patērē, būtu atbildīgi pagatavots un izmantots. Lai viss būtu pēc iespējas organiskāks, lai būtu zināma izcelsmes vieta, lai ķēde no audzētāja līdz galdam būtu pēc iespējas īsāka," stāsta Emīlija. Galdā likts gandrīz tikai pašu izaudzētais; izņēmums varētu būt vienīgi rīsi. Informācija WWOOF mājas lapā liecina, ka Latvijā ir vismaz viena saimniecība, kurā laipni gaidīti vūferi. Noskaidrojas, ka šī saimniecība ir nodibinājums Rožkalni — vienīgais kemphilas ciemats Latvijā. Tas atrodas netālu no Valmieras, pastāv kopš 1999.gada, un, tāpat kā līdzīgās kopienās ASV (tādā strādājusi arī Elīza) un Eiropas valstīs, tā centrā ir cilvēki ar īpašām vajadzībām. Laikā, kad Rožkalnus apmeklē Sestdiena, tajā ir 18 iemītnieki, bet pārējie septiņi, kas tur uzturas, ir iemītnieku "stiprais plecs", skaidro viena no darbiniecēm igauniete Merike Hauhija. Atšķirībā no pansionātiem kemphilas iemītnieki nav aprūpējami nespējnieki — par spīti slimībām un attīstības traucējumiem, viņi dzīvo pilnasinīgu un gandrīz pilnīgi patstāvīgu dzīvi; rožkalniešu ikdiena paiet aktīvā darbā, nevis skatoties vienā punktā sienā.Rožkalni tikai nesen iesaistījušies vūfingā, bet darba rokas tur noder vienmēr: kopienā cenšas saimniekot pēc biodinamiskās lauksaimniecības principiem. Kā paskaidro Merike, tas nozīmē ar lielu pietāti izturēties pret dabu — neiztērēt tās resursus, bet vairot zemes spēku un, tāpat kā Elīzas un Emīlijas apmeklētajā saimniecībā Francijā, pēc iespējas saīsināt produkta ceļu līdz ēdāja mutei. "Nu jau iemītnieki arī saprot, ka citronus mēs nekompostējam, jo tie nav no Latvijas. Citronu un banānu mizas jāmet atkritumu kastē, kafija arī. Ideāli būtu, ja viss, ko lietojam uzturā, būtu audzēts 100 kilometru rādiusā ap māju."Vairāk par bioloģisko saimniecību kustību lasiet Sestdienā!