Pēdējos gados Latvijai jaunas putnu sugas tiek konstatētas daudz biežāk nekā vēl pirms gadiem desmit. Taču Kārlis Millers to sliecas skaidrot vispirms ar pašu vērotāju skaita un mobilitātes palielināšanos un labāku novērošanas tehniku nekā klimata izmaiņām vai citiem faktoriem. Klimats uz vietas nestāv — pasiltināšanās acīmredzot ir iemesls divu citu putnu sugu, baltirbes un brūnkakla gārgales izzušanai no Latvijas. Brūnkakla gārgales ligzda nav atrasta kopš pagājušā gadsimta 50.gadiem, bet no baltirbes nekādu pēdu nav kopš 2006.gada.
Lai gan kopš 1974.gada nav atrasta neviena lielā piekūna ligzda, šīs sugas piekūnu-migrantu skaits pēdējā laikā pieaug. Bet jūraskraukļu iespaidīgā ekspansija laikam ir visuzskatāmākais piemērs tam, ka izmaiņas var iet dažādos virzienos. Kādreizējais retums tagad ir kļuvis par zivkopju biedu, veidodams simtiem putnu lielas kolonijas lielajos ezeros. Kārlis Millers, kurš pēta jūraskraukļus, saka: pilnīgi droša skaidrojuma šai ekspansijai nav, un tāpat nevar izslēgt arī iespēju, ka pēc kāda laika šo putnu skaits var atkal samazināties. Piemēram, 80.gadu sākumā liela ekspansija Eiropā bija gredzenūbelei, bet tagad tā Latvijā atkal dzirdama retāk, stāsta LU zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadītājs Jānis Priednieks, kurš pēdējos desmit gadus šā putna balsi vairs nav dzirdējis pie Bioloģijas fakultātes Kronvalda parkā.
Bezdelīgactiņas — saka botāniķis Ivars Kabucis, vaicāts, kas no viņa bērnībā parastiem augiem kļuvis par retumu, un precizē: pašlaik lielākais zaudējums ir nevis atsevišķas sugas, bet mikroainavas. «Kad meliorācija vēl nebija visam gājusi pāri, ainavā bija saglabājies daudz kas no viensētu sīkajām struktūrām — mazie lauciņi un pļaviņas. Skaistās bezdelīgactiņas auga visās mazajās, mitrajās ieplakās. Tagad tās var ieraudzīt tikai kādā grāvī paslēpušos, jo mitrās ieplaciņas nomeliorēja vai vairs nepļāva, un tās aizauga. Otra nepļaušanas dēļ strauji izzūdoša ainava ir sausās piekalnītes, jo ar rokām tādas vietas vairs nepļauj.» Aizaugšanu vēl papildina mežu stādīšana kādreizējās lauksaimniecības zemēs. Latgalē jau ir daži pagasti, kas saņēmuši pieteikumus ar vēlmi savu lauku zemi apmežot, stāsta Jānis Priednieks. Ja tas notiks, nākotnē dažos pagastos var teorētiski paredzēt simtprocentīgu mežainību.
Mazo ieplaku un nokalnīšu izzušana Latvijas ainavu dara vienmuļāku, jo nekopjot tajās ņem pārsvaru tikai viena vai pāris sugas, un daudzveidības krāšņums pazūd. Visas dramatiskākās izmaiņas saistītas ar aizaugšanu — pļavu aizaugšana, ūdeņu aizaugšana ar niedrēm... Arī govju skaita lielais samazinājums maina ainavu — vairs nav daudzo zālāju un ganību, bet tīrumā var izdzīvot tikai lauku cīrulis.
Visu rakstu par pārmaiņām Latvijas dabā lasiet jaunākajā Sestdienā!
Foto: Kārlis Millers (latvijasputni.lv)
Uzlidotāji: pagājušā gadsimta 70. gados jūraskrauklis Latvijā bija rets putns, bet tagad jau veido lielas kolonijas ezeros un ir kļuvis par zivjkopju biedu.