Atdzīvinātāji

Lai runātu par to, kā tad dzimusi un attīstījusies ideja par Free Riga, SestDiena dodas uz Tallinas ielas kvartālu, kas ir viens no organizācijas apsaimniekotajiem un pirms neilga laika vēl tukšajiem ēku kompleksiem. Mūs sagaida biedrības dibinātāji Mārcis Rubenis un Kaspars Lielgalvis kopā ar Zani Ruģēnu un Džesiku Lubāni, kas viņiem pievienojušās nesen. Kas īsti ir un ar ko nodarbojas Free Riga? Tā aicina organizācijas, uzņēmumus vai vienkārši aktīvistus iesaistīties tukšo māju atdzīvināšanas kustībā. Bez jau pieminētā Tallinas ielas kvartāla "ēdienkartē" vēl arī Lastādijas kvartāls un ēka Vecrīgā, Kalēju ielā.

Akcija bez pretenzijām

Zīmols Free Riga sākotnēji apvienojis entuziastus, kurus 2013. gada vasarā kopā sasaukusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese. Tuvojies kārtējais Survival Kit, un tolaik festivāla uzdevums bijis radīt aktivitātes, kas saulītē izceltu problēmu – arī Rīgā ir tukšas ēkas, kurās svilpo vējš.

"Tad mēs visi kopā izdomājām, ka varētu sadrukāt uzlīmes Occupy me un tā iezīmēt tukšās mājas Rīgā. Tā vienā septembra nedēļas nogalē Rīga tika aplīmēta ar šādām uzlīmēm. Pēc tam sākām domāt, ko ar to visu lai dara," tagad atceras Kaspars. Pēcāk jau sekojušas regulāras tikšanās Kaņepes Kultūras centrā. Dažādi aktīvisti, valsts un pašvaldības pārstāvji, politiķi un citi turpināja sarunas, ideja izrādījās gana interesanta arī medijiem. Mārcis pat atceras, ka pirmais stāsts par viņiem nopublicēts tieši SestDienā.

Tad bijis vērošanas posms, lai saprastu, kā sabiedrība reaģēs uz aicinājumu iesaistīties pilsētas kopīgo problēmu risināšanā, bet 2014. gadā Free Riga jau tika reģistrēta kā biedrība. Pašā sākumā tā mitusi tolaik jau tukšajā Preses namā – gribējies saprast, vai to, vienu no dažiem modernisma debesskrāpjiem, ir iespējams pārvērst par kultūras centru.

Sarunas gaitā Mārcis gan atceras, ka patiesībā ideja par šādu kustību dzimusi vēl kādu laiku pirms Survival Kit. Gētes Institūts Rīgā realizējis projektu Empty Spaces un uz Latviju vedis stāstus par citu valstu pieredzi. Tolaik Kaspars bijis neizpratnē, kā šādiem projektiem var dabūt finansējumu, taču tas ir iespējams – piemēram, Minhenē šādai ēku atdzīvināšanas idejai no Eiropas Savienības fondiem gūts līdzfinansējums teju 50% apmērā.

Atgriežoties pie stāsta par uzlīmēm, jāpiemin, ka tās pēcāk atradās visur – kur vajag un nevajag. "Tā bija tāda funny (jocīga) ideja. Mākslas akcija bez pretenzijām," tagad saka Mārcis. Viņaprāt, cilvēkiem bijusi sajūta, ka tādu tukšu un nevajadzīgu ēku ir daudz un ka tās vajag kaut kā iezīmēt. Tikai vēlāk radās plāns par šādu namu kartēšanu, lai vispār saprastu, par cik lieliem mērogiem ir runa.

Vēl, protams, svarīgi, ka 2014. gadā Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Tika plānotas daudz un dažādas aktivitātes, bet telpu, kurās kultūrai notikt, pietrūka. Ik pa laikam gan parādījušies atsevišķi notikumi un izdevies ko noorganizēt līdz tam neizmantotās vietās, taču tad korekcijas ieviesa Zolitūdes traģēdija – pēc tās Rīgas dome kļuvusi ļoti piesardzīga un vairs nav gribējusi biedrības aktīvistiem piedāvāt neapdzīvotās ēkas jebkādām aktivitātēm.

Tomēr nākamajā pavasarī Free Riga iedvesmojis kāda Leipcigā dzīvojoša latvieša pieredzes stāsts par aizbildņu pakalpojumiem ēku īpašniekiem. Tas radījis apjausmu, ka var taču runāt ne tikai ar pašvaldību un Valsts nekustamajiem īpašumiem, kā tas bija meklējumu sākumā, bet arī ar privātajiem māju īpašniekiem. Izveidojusies, piemēram, sadarbība ar kādas mājas īpašnieci Maskavas priekšpilsētā. Sākotnēji viss šķitis cerīgi, pēcāk gan, protams, dzīve piedāvāja veco labo uz grābekļu kāpšanas pieeju. Puiši gan par to neskumst un secina, ka arī grābekļu posms ir ļoti svarīgs. 

"Tas bija mērķis – apkopot zināšanas, lai katram cilvēkam, kas grib taisīt tādus projektus, nevajadzētu uzkāpt uz grābekļiem," tagad, atminoties arī negatīvo pieredzi, saka Mārcis.

Satikšanās ceļi dažādi

Kāpēc tieši jau minētās trīs un ne citas ēkas Free Riga šobrīd atdzīvina, aicinot procesam pievienoties arī citus? Tā vienkārši esot sakritis. Biežāk tieši ēku īpašnieki ir atraduši māju modinātājus, taču, piemēram, par Lastādijas kvartālu sākumā interesi izrādījuši kultūras pasākumu organizatori. Kad Free Riga aktīvisti sazinājušies ar vietas saimniekiem, kuri tolaik plānoja īpašumu pārdot, izrādījās, ka arī viņi ir ieinteresēti sadarbībā, jo tā taču var parādīt pašvaldībai, kurai ir tiesības piemērot arī paaugstinātu nodokļa likmi, ja par ēku netiek pienācīgi gādāts, ka kaut kas te tomēr notiek. Mārcis gan uzreiz piemetina, ka šajā gadījumā īpašnieks bijis arī mecenāts un vienlaikus sapratis, ka tāpat no ēkas šobrīd nekādu labumu nevar gūt. Tad jau labāk, ja to kāds pieskata, apdzīvo un rada jēdzīgu saturu.

Savukārt Tallinas ielas kvartāla saimnieki Free Riga atraduši paši un izteikuši vēlmi, lai šeit taptu radošais kvartāls. Tas arī izdevies – šovasar, šķiet, kvartāla pagalmi bija kļuvuši par viskarstāko vasaras ballīšu vietu. Mārcis par to priecājas, jo viņam šķiet, ka līdz ar Tallinas ielas kvartālu izdevies Rīgā iedzīvināt arī mazu gabaliņu Berlīnes.

Lai mājā atgrieztu dzīvību, vispirms ir svarīgi saprast, kur sakrīt atdzīvinātāju un īpašnieku intereses. "Mūsu interese ir atbalstīt tos, kuri nevar atļauties maksāt tirgus nomu, bet grib darīt foršas lietas," skaidro Kaspars. Mārcis vēl piemetina, ka viens nav cīnītājs. Tāpēc arī biedrībai oficiāli nokārtots sabiedriskā labuma organizācijas statuss un ir noslēgts sadarbības memorands ar Rīgas domes Īpašuma departamentu.

Šķetinot tālāk ēku dzīvības procesus, Zane arī paskaidro, ka uzņēmumi, biedrības un citi aktīvisti, kuri iepriekš tukšajās mājās īrē telpas no Free Riga, īsti nav uzskatāmi par īrniekiem tradicionālajā izpratnē. Viņi esot līdzveidotāji un radošās koncepcijas realizētāji, un droši vien vislabāk viņus būtu saukt par rezidentiem. Piemēram, Tallinas ielas kvartālā telpas nākuši skatīties ļoti daudzi, taču rezidenti atlasīti tā, lai tie cits citu varētu papildināt un veidotu kopumu, kas darbojas. "Ideālā gadījumā viņi nevis konkurē, bet sadarbojas un palīdz cits citam," norāda Kaspars.
 

Pieredzes imports/eksports

Ko darīt tālāk? Free Riga nu ir uzkrāta pieredze, kā iegūt vairāk telpas kultūrai. Taču tagad svarīgi esot būvēt un stiprināt pašu organizāciju – lai varētu darboties ne tikai atsevišķos pilotprojektos, bet būtu arī, piemēram, centrālais birojs un pastāvīgi darbinieki.

"Mēs mēģinām atvieglot uzdevumu tiem, kas kā menedžeri vai kuratori veido katru atsevišķo ēku vai kvartālu," Free Riga pieeju skaidro Mārcis, kurš atzīst, ka tas joprojām ir gana sarežģīti, taču nu jau uzkrāts gana daudz pieredzes, lai varētu turpināt. Šobrīd Free Riga strādā pieci cilvēki un uz atsevišķiem projektiem iesaistās vēl citi. Paralēli ikdienas aktivitātēm pilsētā Free Riga ļoti svarīga ir arī sadarbība ar līdzīgām organizācijām citviet pasaulē. Tas palīdzot saprast, kā strādāt labāk, un tā Free Riga mēģina zināšanas par tukšo ēku atdzīvināšanu importēt, iedvesmojoties no labiem piemēriem. Tiesa, arī jaunieši, kas atbrauc ciemos pie Free Riga, var atrast ko iedvesmojošu šeit.

Jāpiebilst, ka šajā rakstā nefiksēju visas tās reizes, kad Free Riga aktīvisti, jo īpaši Mārcis, sarunā vēl un vēlreiz atgriežas pie tēmas par neoliberālās ekonomikas klasiskajām problēmām. Tukšo māju atdzīvināšana varot būt viens no mēģinājumiem kaut mazliet tās mazināt. Savukārt, atbildot uz jautājumu, ko tad jaunu par sevi un citiem varējuši uzzināt, kopš darbojas Free Riga, pārspriedumi ieilgst. Acīmredzot, mācību no šīs pieredzes ir gana daudz.

Mārcis secinājis, ka padomju laika pieredze ir iemesls, kāpēc mums Latvijā joprojām ir grūti sadarboties, un tukšo māju atdzīvināšana vistiešākajā veidā nozīmē sadarbību. "Latvieši kā viensētnieki bija veiksmīgi tāpēc, ka viņi ļoti labi sadarbojās," uzsver Mārcis un norāda, ka mīts par latviešiem, kuri sēž katrs savā sētā un negrib sadarboties, ir ļoti kaitīgs sabiedrībai. Šobrīd, vērojot, kas notiek apkārt, viņam šķiet, ka vismaz daļa cilvēku cenšas saprast un meklē ceļus, kā saturīgi būt kopā ar citiem. Un piemēri nav tālu jāmeklē. Mārcis stāsta par krievvalodīgajiem jauniešiem, kuri sākotnēji bijuši rezidenti vienai no Free Riga apsaimniekotajām mājām – uzturējuši darbnīcu, lai veidotu dekorācijas. Divu triju gadu laikā no tā izaugusi nevalstiska organizācija, kas nu jau sāk pieteikties projektiem un kļuvusi par reālu kopienu. Esot forši redzēt, kā ēkās burtiski sāk veidoties jauna pilsoniskā sabiedrība.

Jāzeps Bikše, kurš sarunai pievienojas vēlāk, vēl piebilst, ka Latvijā joprojām trūkstot formāta, kā kopā kaut ko darīt. "Rietumeiropā, protams, ir visādi apstākļi, bet cilvēki kaut kā spēj daudz interesantākos formātos horizontālāk organizēties," viņš norāda un atzīst, ka Free Riga viņam likusi kļūt par stoiķi, jo, strādājot ar šādām ēkām, svarīgi saprast "ēku laiciskumu". Nevis tādā nozīmē, ka tās kādreiz sadrups – iespējams, tās stāvēs krietni ilgāk par mums –, taču jārēķinās, ka mūsu aprūpē tās var nebūt ilgstoši. Kaut vai runājot par to pašu Tallinas ielas kvartālu – var sanākt tā, ka pēc gadiem īpašnieks gribēs ēkas, piemēram, nojaukt, veikt tajās kapitālo remontu vai darīt vēl ko pavisam citu. Galu galā – tāda aktīvistu ņemšanās līdz tam tukšajās un aizmirstajās ēkās var līdzēt atrast tām labu pircēju. Tāpēc, uzsver Jāzeps, nevajag ēkām ļoti pieķerties.

Tiesības uz telpu

Džesika, kā pati saka, iepriekšējā dzīvē strādājusi parastā darbavietā ar labu atalgojumu. Taču bijusi sajūta, ka kaut kas ir jāmaina. Nonākusi Free Riga un tikai tad sapratusi tos, kas vienmēr skandina: galvenais ir darīt to, kas pašam patīk. Džesika darbojas arī Brīvbodē, kas ir viens no Free Riga rezidentiem Lastādijas kvartālā. Uz manu jautājumu, vai tas ir labdarības veikals, atskan nogurusi nopūta – acīmredzot neesmu pirmā, kas to jautā. Bet Brīvbode nav labdarības veikals, tā darbojas kā lietu maiņas punkts – aiznes lieko un paņem to, kas tev šķiet vajadzīgs, – un vienlaikus ir arī pulcēšanās vieta, piemēram, pensionāriem, kuri tur mēdzot gaidīt savus draugus. 

Savukārt Zane, darbojoties Free Riga, ir pārsteigta par latviešu radošumu. Brīvbode tam esot tikai viens no piemēriem. Viņa iepriekš strādājusi vides aizsardzības jomā un par savu misiju uzskatījusi atgādināt cilvēkiem, ka viņiem ir tiesības uz saviem resursiem. Piemēram, meži un daba apkārt noteikti tādi ir. Taču šeit esot līdzīgi – Zane ir pārliecināta, ka arī telpa ir mūsu kopīgais resurss un cilvēkiem uz to ir tiesības.

Toties Kaspars atzīst, ka Free Riga beidzot iemācījies būt daļa no kapitālistiskās sabiedrības. Savulaik viņš bijis mākslinieks un sācis pat veidot mākslas centru, neko nezinot par finansēm. Mākslas centrs Totaldobže, kas bija Kaspara lolojums, tika izveidots, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fondam. "Bet šeit mēs nekautrējamies prasīt samaksu par to, ko darām," norāda Kaspars, un Mārcis vēl piebilst, ka sociālajai uzņēmējdarbībai tas ir īpaši svarīgi: "Mums ir sociāls mērķis, bet sociālas lietas nevar attīstīties, ja tām nav stabila finansējuma. Citādi tās nomirst līdz ar entuziasmu."