Sarunas laiku ar SestDienu Kristers Serģis pielāgo dēla Raiena tenisa treniņam. "Pusotru stundu viņš būs kortā. Tad arī varēsim izrunāties," ierosina Kristers. Viņš ir no tiem augsta līmeņa sportistiem, kuri savas atvases nevēlas virzīt pa pašu izstaigāto un izsāpēto sporta ceļu. Kristeram tas būtu jau trešais piegājiens. No mazotnes viņš brauca līdzi tēvam Jānim Serģim, kurš plūca laurus blakusvāģu motokrosa klasē PSRS līmenī. Pēc tam jau pats pasaules čempionāta apritē startēja no 1992. līdz 2008. gadam, piecreiz izcīnot čempiona titulu. "Vēlreiz iet tam visam cauri, vadājot jau dēlu uz treniņiem un sacensībām… Nē, to es negribu, lai gan motokross man patīk. Viņš pats arī neizrādīja interesi."
Pēc sportista karjeras beigām pastāvēja iespēja palikt motokrosa apritē, piemēram, trenera statusā, vai arī, ņemot vērā sporta veida specifiku, pievēršanās motociklu tirdzniecībai bija vislabākais risinājums?
Patiesībā jau tajā laikā, kad vēl braucu, paralēli tirgoju arī motociklus. Veikals Rīgā man ir kopš 2000. gada. Tajā laikā par to daudz nerunāju, bet septembrī, beidzoties sezonai, nedaudz atvilku elpu un oktobrī lidoju uz Japānu iepirkt motociklus. Kamēr moči peldēja uz Latviju, es jau biju atpakaļ un sācis treniņus. Motociklus sagatavoju un pēc tam pārdevu. Tolaik tas bija labs bizness, aizpildīju vakuumu motociklu tirdzniecības lauciņā.
Blakusvāģu motokross naudas ziņā nav ienesīgs sporta veids. Mēs nebijām arī Latvijas Olimpiskajā vienībā vai piekabināti pie kādas iekšlietu struktūras, tāpēc pašiem nācās visu sarūpēt un domāt, kā kaut ko nopelnīt, izmantojot iegūtos kontaktus. Trenera jomā es vienu gadu arī padarbojos ar brāļiem Daideriem. Tad viņiem kaut kas varbūt nepatika, vai arī viņi nevarēja vairs atļauties… Mani aicināja arī Hendrikss (Beļģijas motokrosa ekipāžas pilots – aut.), bet biju sapratis, ka negribu to darīt. Trenera profesija blakusvāģu motokrosā līdz galam tomēr īsti nedarbojas.
Turklāt, kā jau teici, blakusvāģu motokross nav ienesīgs sporta veids, un, ja reiz sportisti nepelna, trenera atalgojums nevar būt liels.
Tur jau tā lieta. Tas vairāk ir hobija līmenī. Daideru gadījumā mani uzrunāja cilvēki, kuri bija viņiem apkārt, un es teicu: okei. Uzreiz neko nesolīju. Es piedāvāju triju gadu programmu, un, manuprāt, pēc trim gadiem viņi varēja būt arī čempioni. Pirmajā sadarbības sezonā viņi bija otrie aiz Daniela Vilemsena, un tas arī paliks viņu labākais rezultāts. Beļģis Bens Adriansens, kas tajā sezonā brauca vienu sekundi par Daideriem lēnāk, pēc trijiem gadiem kļuva par pasaules čempionu. Uzskatu, ja mēs būtu turpinājuši uzņemto kursu, Daideri izcīnītu titulu. Nekas nav neiespējams. Ir tikai jādarbojas, pareizi tas jādara un jābūt gribai.
Kāds bija iemesls – gribēšanas vai naudas trūkums?
Līdz galam tā arī nesapratu. Man teica, ka tagad nē, mēs paši, bet pēc tam atkal turpinām. Mani tas neapmierināja – bija citas lietas, ko darīt. Turklāt ģimenē bija gaidāms pieaugums. Ja godīgi, es arī vairs negribēju lidināties apkārt un gulēt, kur pagadās. Tāpēc arī atteicu Hendriksam, kas sauca pie sevis. Sportista karjeras laikā jau biju pietiekami izdzīvojies busiņā. Gribēju pamosties mājās uz sava spilventiņa.
Tas bija grūtākais – būt projām no mājām un dzīvot uz riteņiem?
Tā bija tāda čigānu dzīve. Viens no igauņa Ares Kaurita līdzbraucējiem savulaik smējās: "Tam gde moja kurtka, tam i moj dom" (kur mana jaka, tur arī manas mājas – no krievu val.). Tā arī ir, ka visu sezonu kaut kur blandies apkārt. Tikai ziemā bija iespēja vairāk pabūt mājās.
Kas stimulēja iet tam visam cauri, lai kļūtu par pasaules čempionu?
Bērnību biju pavadījis kopā ar tēvu un motocikliem. Man tas viss patika. Vēlu gan iesāku – tikai 15 gadu vecumā. Es uzskatu, ka galvenais iemesls tomēr bija spītība. Tēvam beigu periodā arī vairs tik labi negāja, turpretī krievi staigāja degunus gaisā saslējuši. Tēvs bieži no krievu sportistiem mēģināja nopirkt labāku detaļu savam motociklam, jo viņi jau bija izbraukuši uz ārzemēm. Vismaz man ir tādas bērnības atmiņas. Žēl bija tēva, kurš kā nabadziņš sitās. Es sev zemapziņā ieliku kodu jau tajā laikā, kad Latvija nebija brīva. Nosolījos, ka pienāks tāda diena, kad jūs pie manis nāksiet un gribēsiet kaut ko nopirkt! Tāda diena arī pienāca. Un visi bija lieli draugi. Tā bija tāda iekšēja spītība. No otras puses, gribēju būt labāks par citiem. Tas laikam bija 1987. gads, un man bija 13 gadi. Spītīgais raksturs acīmredzot man ir no mātes un tēva. Sākumposmā tēvs ar karogu rokā arī mūs veda uz priekšu. Tas bija laiks pēc Berlīnes mūra sabrukšanas. Visu enerģiju un naudu viņš ieguldīja močos, lai mēs labāk brauktu. Nebija gan domas, ka varētu būt lieli panākumi. Jā, zemapziņā es gribēju būt čempions, un man patika arī kā trakam braukt. Pats sev arī biju nosolījies: ja līdz 30 gadu vecumam nekļūšu par pasaules čempionu, uz moča vairs nedrīkstēšu kāpt. Tajā laikā man šķita, ka tas arī būtu vislielākais sods – aizliegums braukt ar motociklu. Aiz nezināšanas daudz ko darīju lieki vai nepareizi, bet mans pluss bija, ka pamatus ielika tēvs. Viņš pateica, kā braukt un kā sagatavot motociklu. Protams, tas viss bija līdz zināmam līmenim, bet beigās kaut kas arī sanāca.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. jūnija.- 11. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!