Kinorežisoru, tai skaitā filmas Nāves ēnā autoru, Gunāru Piesi 1996. gada 13. janvāra SestDienā intervēja Tekla Šaitere, sākumā citējot viņa kolēģes Laimas Žurginas vērtējumu: «Gunārs ir viens no mūsu talantīgākajiem un spēcīgākajiem režisoriem. Tā jau pie mums notiek – kā pasaules klases režisorus vērtējam Gunāra kursa biedrus Otaru Joseliani un traģiski bojā gājušo Larisju Šepitjko, bet Gunārs no viņiem neatpaliek un savā ziņā ir pat pārāks.»
Piesis tobrīd pats atradās nāves ēnā – jau 9. februārī viņš šķīrās no dzīves. Vaicāts, kuras viņa ieceres ir palikušas nerealizētas, Piesis stāstīja: «Par Jāni Poruku gribēju taisīt filmu. Tas man sens sapnis. Jānis Poruks un 1905. gads. Bet tālaika Valsts kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētājs Ilmārs Īverts kliedza: kamēr latviešu inteliģence nav tikusi skaidrībā par 1905. gadu, tikmēr nekas netiks taisīts! Porukā ir dramaturģija, personības lēna, pakāpeniska bojā eja, traģēdija. Vēl es gribēju uztaisīt filmu par Rihardu Vāgneru un Rīgu. Mīlestība divdesmit četru gadu garumā. Liela drāma, šķiršanās un atkal tikšanās. Te, šajos plauktos jau viss ir. Es nezinu, vai tos materiālus atdošu. Tagad grib nākt tiem pakaļ. Mani vajā visādi puisīši, slauc mani kā vecu govi, bet, zini, būtu žēl, ja tas viss arī pazustu…»

