Diemžēl mediji, atspoguļojot šo notikumu, lielākoties izvēlējās pieturēties pie sausa faktu izklāsta, nereti pat tikai atsaucoties uz informāciju, kas gūta no cita medija. Turklāt pēc tam, kad meitene tika atrasta, tikai retais portāls turpināja izvērtēt situāciju. Tas arī bieži vien ir ziņu mīnuss – līdzko no aktualitātes fokusa projām, tā medija interese zūd.
Ziņas un atreferējumi
Pirmās ziņas par piecgadīgās meitenes pazušanu publiskajā telpā izplatījās 26. jūnija vakarā, atsaucoties uz Valsts policijas (VP) preses relīzi. Identiska informācija parādījās teju visos ziņu portālos un interneta vietnēs. Nākamajā dienā atsevišķu televīziju un portālu pārstāvji ieradās pludmalē, kur sekoja līdzi meklētāju gaitām, sniedza viņu vērojumus un izjūtas, vēršot uzmanību uz to, cik bīstama un viltīga ir Gauja un ka pat prasmīgi peldētāji izvairās tajā veldzēties.
Tomēr liela daļa mediju pārtika no VP sniegtās informācijas, atrodams arī vienas un tās pašas VP Siguldas iecirkņa pārstāves neliels komentārs par meklēšanas taktiku. Atsevišķa ziņa veltīta kādam drona īpašniekam, kas ap meitenītes pazušanas laiku virs Gaujas to lidinājis, aicinot šo cilvēku atsaukties, jo, iespējams, aparāts fiksējis noderīgu informāciju.
Kad 28. jūnijā meitenīte tika atrasta Gaujā mirusi, atkal medijos lielākoties dominē VP vai brīvprātīgo teiktais, un joprojām ne viens vien portāls izmantojis citu kolēģu jau sarūpēto informāciju. Izņēmums ir portāls Apollo, kas aprunājies ar meitenītes māti un uzklausījis viņas versiju par notikušo.
Pārējos medijos tikai 29. jūnijā beidzot parādās citu iesaistīto pušu komentāri. Piemēram, ziņu aģentūra LETA vērsusies pie Siguldas pašvaldības policijas, kas stāsta, ka izvērtēs nepieciešamās izmaiņas peldvietas uzraudzībā un plāno iegādāties bezmaksas vestes bērniem. Savukārt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka komentārs, ka pie katra pludmalē glābēju nevar pielikt, paņemts no TV3 raidījuma 900 sekundes. Vairāk šim notikumam LETA uzmanību nevelta.
Plašāku problēmu loks
Vispamatīgāk traģiskā gadījuma izmeklēšanai pievērsies ziņu portāls Delfi. Attiecībā uz dienestu rīcību – tā ir izanalizēta kārtīgi, tostarp peldvietas aprīkojuma trūkumi un darbinieku nodrošinājums (kādā rakstā aplūkota situācija arī citās Latvijas peldvietās). Arī konkrētā Siguldas peldvieta atkārtoti apmeklēta, lai pārliecinātos, vai tur kļuvis drošāk peldēties, secinot, ka ne.
Delfi mēģina arī vairāk iedziļināties Evitas ģimenes stāstā. Vecāku tās dienas notikumu versija gan īpaši neatšķiras no Apollo vēstītā, taču iezīmējas neskaidrības, kurā brīdī par pazudušo meiteni paziņots glābējiem, un cita starpā portāls min, ka notikumā iesaistītajiem cilvēkiem bijušas krasi atšķirīgas versijas gan par vecāku rīcību un laiku, kad viņi sākuši meklēt bērnu, gan atbildīgo dienestu darbību. Taču vairāki jautājumi tā arī paliek atklāti: kad tad vecāki īsti apķērās, ka meitene ir pazudusi, kāpēc uzreiz nevērsās pie glābējiem? Ja meitene neprata peldēt, kāpēc viņai nebija peldvestes vai vismaz ap rokām piepūšamo piedurkņu? Un galvenais – kā vecāki varēja atiet kaut metru no ūdens, ja tajā paliek tik mazs bērns?
Tiesa, portāls meklējis citus problēmas rakursus, lai ieskicētu ģimenes portretu, piemēram, no sociālo dienestu skatpunkta, un atklājis, ka nāves ziņu māte un patēvs uzzinājuši no medijiem, nevis VP. No cita skatpunkta uz notikušo izdevies paraudzīties arī rakstā, kur iezīmētas mirušās meitenītes mātes problēmas, proti, ka Latvijā nav rīcības plāna, ko darīt, ja sieviete ar uzvedības vai intelektuālās attīstības traucējumiem vēlas būt mamma.
Izgaismo vājās vietas
Šādi traģiski notikumi noteikti pelnītu, ka pie tiem ik pa laikam atgrieztos, skaidrojot, vai iesaistītās puses ir mainījušas rīcības modeļus, un pārbaudot, vai arī citur, kur notikuši līdzīgi gadījumi, drošība ir uzlabojusies. Arī mediju pētnieks, Vidzemes Augstskolas acociētais profesors Jānis Buholcs atzīst, ka žurnālisti ātri zaudē interesi un vairākums dodas pie nākamās tēmas, nevis mēģina ko analizēt dziļāk. Šāda prakse izriet no mediju loģikas: lēmumi par to, ko un kā stāstīt un cik resursu kam veltīt, tiek pieņemti pragmatiski, ņemot vērā medija formātu, auditorijas pieprasījumu, ieguldījuma/ atdeves attiecības un citus apsvērumus.
"Tas pats attiecas arī uz jau publicētā atkārtošanu un paļaušanos uz oficiālo iestāžu sniegto informāciju. Tā ir mediju ikdiena. Šādi strādāt ir ātrāk un ērtāk. Vai tas ir labi no žurnālistikas profesionālo ideālu aspekta? Diez vai. Žurnālistiem ir jāpatur prātā arī sava sabiedriskā misija, un ziņošana par traģiskiem notikumiem īpaši skaidri var izgaismot nepilnības viņu darbā. Ja, izlasot rakstu par kādu notikumu, lasītājam paliek vēl daudz neatbildētu jautājumu, tas parāda, ka nav izdarīts viss, ko varēja, nav meklētas atbildes, nav domāts un pētīts patstāvīgi," norāda profesors.
Viņš atgādina, ka mediju darbs nekad nebūs objektīvās realitātes precīzs atspoguļojums – mediji realitāti konstruē caur to, par kādām tēmām stāsta un kādām ne, kādus faktus un avotus atlasa, kā lieto valodu un audiovizuālos elementus u. tml. Taču šādi notikumi būtu pelnījuši analīzi un pētniecību. "Vienlaikus te atkal ir jāatgriežas pie pragmatiskā: tiešsaistes mediju vidē, kurā valūta ir klikšķis un cīņa par uzmanību nereti notiek, radot un izplatot fragmentāras, viegli uztveramas, apjoma ziņā nelielas informācijas vienības, izvērsti, niansēti, analītiski raksti gluži vienkārši nepiesaista tik lielu auditoriju, lai vidējais, parastais medijs savu darbinieku ieguldīto varētu atpelnīt. Diemžēl. Auditorija nobalso par kaut ko citu, un pusbadā dzīvojošajiem medijiem nākas sekot."
Taču arī tas nav attaisnojums – atbildīgiem medijiem un žurnālistiem lēmumi, par ko rakstīt, jāpieņem pēc profesionāliem apsvērumiem par to, kas ir sabiedrībai svarīgi, uzsver Buholcs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atskaites punkta rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.
