Ir tāda spēle, ko mēdz spēlēt ballītēs, – draugi sastājas aplī, rokās turot auduma gabalu, uz kura izmestas bumbiņas. Tās jānotur vietā. Jo labāka sadarbība, jo mazāk bumbiņu noslīd zemē. Ja katrs velk deķi uz savu pusi, spēle ātri beidzas. Tieši tas tagad (patiesībā jau labu laiku) notiek ar valdības partneriem. Tomēr iemesli, kādēļ Latvijā neizdodas savaldīt vīrusu, nav meklējami valdības vienotības un komunikācijas trūkumā vien, lai arī kļūdas iepriekš pieņemtajos lēmumos beidzot atzinis pat pats premjers Krišjānis Kariņš. Viņš šonedēļ centās mainīt pandēmijas pārvaldības stratēģiju un vērsās vispirms pie sabiedrības un netieši arī pie savas valdības ministriem ar tiešraides uzrunu televīzijā, bet nākamajā dienā atbalstu stingrākas pieejas nepieciešamībai meklēja Rīgas pilī, tiekoties ar Valsts prezidentu Egilu Levitu un Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci (NA). Tomēr tas drīzāk izskatījās pēc vienkārša un neizprotama PR gājiena, kura galvenais vēstījums bija: nav labi, un būs stingrāki ierobežojumi, par kuriem pēc divām dienām valdība arī vienojās. Kas tieši citādāks šajās dienās kopš uzrunas notika? Ne vienas, ne otras, ne trešās amatpersonas runa nebija tāda, kas sapurinātu tautu. Tā vietā pēc pāris dienām grozīti iepriekš pieņemtie lēmumi, radot kārtējo apjukumu sabiedrībā.
Te jāuzsver, ka pamatā visas valstis patlaban izmanto līdzīgus ierobežojošos pasākumus saslimstības mazināšanai. Dižu alternatīvu jau nav. Jautājums tikai – cik savlaicīgi, kādās kombinācijās un kādā apjomā tos ievieš, jo, lai arī par vīrusu zinām vairāk nekā pavasarī, tas joprojām sagādā nepatīkamus pārsteigumus gan mediķiem, gan lēmumu pieņēmējiem.
Kā viss notiek Latvijā? Vispirms ar priekšlikumiem klajā nāk tā sauktajā Covid jeb operatīvās vadības grupā (OVG). Pavasara cēlienā to vadīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis, bet kopš jūlija – Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis (interviju ar viņu par priekšlikumu tapšanu un izskatīšanu valdībā lasiet 4. decembra laikrakstā Diena). Grupā, kas nu jau sanāk divas reizes nedēļā – pirmdienās un ceturtdienās –, ir ministriju vadošie nozaru speciālisti, padomnieki, epidemiologi. Atkarībā no skatāmo jautājumu specifikas tiek pieaicināti arī dažādu jomu pārstāvji, tostarp uzņēmēji un zinātnieki. Vienīgais valdības sociālais partneris, kas iesaistīts priekšlikumu apspriedē, ir Latvijas Pašvaldību savienība (LPS). Ne darba devēji, ne izglītības nozares institūcijas, ne arodbiedrības
Ja par priekšlikumiem ir vienošanās, OVG tos virza skatīšanai Ministru kabinetā (MK). Taču tas neizslēdz iespēju, ka valdības sēdē ministrs var pieteikt kādu priekšlikumu, par kuru nav izdevies vienoties OVG. Vēl priekšlikumiem jāiztur pirmdienās sanākošās koalīcijas jeb sadarbības padomes filtrs. Iespējams, te arī meklējama daļa atbildes, kādēļ lēmumi ir tik haotiski. Sajūtu, ka lēmumus pieņem nevis valdība, bet koalīcijas partneri, neoficiāli SestDienai atzīst procesā iesaistītie. Turklāt koalīcijā ejot karsti. Arī valdības sēdēs lienot ārā asumi, jo katrs ministrs papildus partijas interesēm aizstāv savu jomu. Kā saka: sviedri nāk no visām pusēm.
Viens nav cīnītājs
Asumi gan nav tikai aiz slēgtām durvīm. Pēdējās nedēļās atsevišķu ministru publiskie izteikumi ir pretrunā ar valdības kopējo virzienu.
Te iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens aizstāv skaistumkopšanas speciālistus un ēdinātājus un ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (abi KPV LV) rosina brīvdienās tomēr ļaut strādāt visiem veikaliem, te atkal veselības ministre Ilze Viņķele (A/P) met akmeni tieši šo abu ministru dārziņā, uzskatot, ka trūkst ierobežojumu kontroles un atbalsta pasākumu iedzīvotājiem. Pēdējam apgalvojumam nevar nepiekrist, taču atkal atgriežamies pie tā, ka nav stratēģijas. Turklāt ekspertu grupa, ko vada finanšu ministrs Jānis Reirs (JV), par atbalsta pasākumiem un finansējumu lemj atsevišķi no OVG.
Klibo arī komunikācija – lēmumus jāspēj izskaidrot sabiedrībai, taču valdības ārkārtas sēdes vienmēr ievelkas līdz vēlam vakaram, citreiz – pat naktij. Jo visi priekšlikumi, kas pirms tam jau plaši izskatīti Covid grupā, atkal tiek vērtēti no nulles. Arī Vitenbergs SestDienai apliecina: MK sēdes darba kārtībā regulāri parādās jautājumi, kas iepriekš nav diskutēti OVG un nāk kā sniegs uz galvas atbildīgajai ministrijai. Tāds, piemēram, bijis stāsts par radikālajiem ierobežojumiem ēdināšanas nozarē. "Ekonomikas ministrijai nākas skriet ratiem aiz muguras un ķert lietas, kas krīt ārā, un jāmēģina tās saglabāt," komentē ministrs.
Šīs sēdes ir slēgtas un notiek virtuāli. Agrāk, vecajos labajos laikos, kad MK sēdes risinājās valdības ēkā, mediji varēja sekot līdzi tam, kādi cilvēki nāk un iet, tostarp arī uz slēgtajām sēdēm. Tagad tas nav iespējams. Arī iekļūt virtuālajā MK sēdē neesot nemaz tik vienkārši. SestDienai zināms, ka kādā vēl pavisam nesenā MK sēdē, kurā notika izšķiršanās par būtiskiem jautājumiem attiecībā uz izglītības procesu, no sākotnēji pieslēgtajiem 70 dalībniekiem pēc neliela sēdes pārtraukuma atsijāti 12 cilvēki. Ministri esot satraukušies, ka "svešo" pārāk daudz.
Cik liels svars ir premjera balsij, un vai viņš kontrolē situāciju? Kāds teiks, ka valdība turas kopā – nezin ar ko, tā vienkārši turas kopā. Iespējams, ja premjers kontrolētu situāciju valdībā un koalīcijā, arī epidemioloģiskā situācija kopumā tiktu kontrolēta. Tā vietā ir cīņa ar Viņķeļi un Ģirģenu. Asumi veidojoties arī tāpēc, ka premjers jau sēdes sākumā pasakot, kā būtu jābūt, un ilgi cenšoties par to pārliecināt pārējos. To, ka premjers allaž bijis stingrākas pieejas atbalstītājs, var manīt ar neapbruņotu aci. Piemēram, attiecībā uz skolu slēgšanu gan Veselības ministrija (VM), gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vienmēr turējusies pretī, par labāko scenāriju uzskatot iespējami ilgāku klātienes mācību nodrošināšanu. Arī šonedēļ Kariņam neizdevās panākt, ka mazāko klašu skolēni neiet uz skolu. Taču šis būtībā arī ir vienīgais lēmums, kas nesakrita ar premjera šonedēļ paziņotajiem vēlamajiem ierobežojumiem.
Pretī nekontrolējamībai
Atmiņas atsvaidzināšanai jāatgādina, cik strauji pēdējos trijos mēnešos mainījusies mūsu dzīve. Situācija Latvijā ar Covid-19 izplatību sāka pasliktināties rudens sākumā. Pirmais vērā ņemamais ierobežojums: no 7. oktobra sabiedriskajā transportā visā Latvijā jālieto sejas maskas. Līdz tam šāda prasība bija spēkā tikai divās pašvaldībās – Kuldīgā un Daugavpilī, kur pēc mierīgās vasaras septembrī bija Covid-19 uzliesmojumi. Šajās pašvaldībās stingrāki piesardzības pasākumi tika ieviesti 1. oktobrī, bet pārējā valstī dzīve ritēja "divu metru un roku dezinficēšanas" līmenī. Vienlaikus tikai 20. oktobrī valdība atbalstīja likumprojektu, ka par sejas maskas nelietošanu varēs sodīt, turklāt to varēs darīt tikai no 20. novembra. Saeimas piekrišanu likumprojekts saņēma 29. oktobrī.
Pirmie būtiskākie cilvēku pulcēšanās ierobežojumi tika pieņemti 9. oktobra ārkārtas sēdē, kad valdība nolēma jau no nākamās dienas – 10. oktobra – noteikt stingrus pulcēšanās ierobežojumus visā valstī un īpašus drošības pasākumus astoņās pašvaldībās.
"Ievērojot lielāku piesardzību tagad, iespējams, vēlāk varēs izvairīties no ierobežojumiem, kas atstātu lielāku ietekmi uz valsts ekonomiku," tolaik cerēja Veselības ministrija.
Šeit visstrīdīgākais bija nosacījums par fiksētām sēdvietām arī naktsklubos, bāros un tamlīdzīgās izklaides vietās, kas nozīmēja, ka tur drīkstēja sēdēt pie galdiņa, bet dejot ne. Ar šī nosacījuma izpildi gan gāja visādi, un netrūka fotomirkļu no klubiem, kur dejas ritēja pilnā sparā. Turklāt vēl lielāku neapmierinātību sabiedrībā tas izraisīja tāpēc, ka vairākās pašvaldībās sporta treniņi un deju mēģinājumi tika aizliegti. Tātad – dzert drīkst, bet sportot ne.
Pirmās acīmredzamās domstarpības valdības ministru vidū parādījās, kad lēma, būt vai nebūt Rīgas maratonam. Pēc ilgstošām diskusijām tā atcelšanu dienu pirms plānotās norises atbalstīja visi ministri, izņemot veselības, izglītības un labklājības ministri – Ilzi Viņķeli, Ilgu Šuplinsku (JKP) un Ramonu Petraviču (KPV LV) –, kā arī tobrīd vēl strādājošo, nu jau bijušo vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci (A/P). Tiesa, arī epidemiologi nebija pret maratona norisi, ņemot vērā paredzētos drošības pasākumus, kas tika izstrādāti sadarbībā ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC) un VM.
13. oktobra sēde ir tā, kurā beidzot tika pieņemts lēmums par sejas maskām visās publiskajās vietās – veikalos, muzejos u. tml. –, turklāt jau no nākamās dienas. Bet ar nosacījumu: ja nav iespējams ievērot distanci un nav aizsargbarjeru. Tas pavēra iespējas interpretācijām, un masku lietošana kļuva teju par brīvu izvēli, tostarp veikalu darbiniekiem.
Taču vēl vairāk tika ierobežota cilvēku pulcēšanās un sportošanas iespējas, aizliegti sporta pasākumi, interešu izglītība un amatiermāksla, atļaujot tikai individuālas apmācības. Tāpat tika nolemts, ka 7.–12. klases skolēni pēc skolēnu brīvlaika mācīsies attālināti. Tika arī ierobežots sabiedriskās ēdināšanas vietu darbalaiks, un pie galdiņa nedrīkstēja atrasties vairāk par četriem cilvēkiem (ja tie nav no vienas mājsaimniecības).
Jau pēc desmit dienām VM atzina, ka iepriekš ieviestie ierobežojumi nav devuši gaidīto efektu. Infekcijas slimība turpināja strauji izplatīties. Tādēļ valdība 23. oktobra sēdē nolēma, ka no nākamās dienas sejas maskas publiskās vietās jālieto visur un visiem. Izņēmums: izglītības iestādes, peldbaseini, sejas procedūru un sportošanas brīži, bet ēdināšanas vietās sejas masku varēja novilkt, tikai sēžot pie galdiņa un baudot maltīti. Atkal jauni pulcēšanās ierobežojumi, bērnu izklaides vietu aizliegums un augstskolu studijas attālināti, izņemot praktiskās daļas apguvi un klīnisko praksi.
Arvien skaļākas kļuva runas, ka lēmumi tiek pieņemti pēkšņi un bez noteiktiem kritērijiem. Tikai 27. oktobra ārkārtas sēdē VM prezentēja atjaunotu turpmākās rīcības stratēģiju, kurā, ņemot vērā citu valstu pieredzi un Eiropas Komisijas rekomendācijas, tika izveidoti indikatori un dažādi situācijas attīstības scenāriji. Tiesa, no VM pēc tam vairs nav dzirdēts par šo stratēģiju, turklāt jau tobrīd, kad situācija ar Covid-19 izplatību bija novērtēta kā augsta, atsevišķi piesardzības pasākumi bija no dzeltenā (vidēja saslimstība) un sarkanā (augsta saslimstība) saraksta. Jāpiebilst, ka šajā sēdē valdība arī lēma par vēl stingrākiem pulcēšanās ierobežojumiem un pagarināja attālinātās mācības 7.–12. klasei un augstskolu studentiem.
Eļļu ugunij pielēja valdības vadītāja Kariņa intervija žurnālam Ir 5. novembrī – dienu, pirms valdība lēma valstī izsludināt ārkārtas situāciju. Proti, Kariņš atzina, ka valdība pārāk gausi reaģējusi uz Covid-19 uzliesmojumu un ka viņš ir "dziļi neapmierināts ar veselības ministres tempu". Pēc Kariņa vārdiem, vēl 8. oktobrī Viņķele teikusi, ka nekāda stratēģija slimības ierobežošanai nav vajadzīga. Ministres pārstāvētās apvienības biedri – bēdīgi slavenais eksministrs, tagad Saeimas deputāts Juris Pūce un A/P Saeimas frakcijas vadītājs Daniels Pavļuts – steidzās aizstāvēt Viņķeli un kritizēja Kariņa nostāju kovidkrīzes laikā.
Vēlāk abas puses paziņoja, ka domstarpības atrisinātas. Un tad nāca Pūces skandāls.
Pēkšņi un strīdīgi
Kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas notikušas vairākas valdības ārkārtas sēdes, kurās ierobežojumi vēl vairāk pastiprināti, kā arī beidzot tikuši apstiprināti atbalsta pasākumi cietušajām nozarēm jaunajā kovidsituācijā. Šonedēļ valdība nolēma ārkārtējo situāciju pagarināt līdz 11. janvārim.
Visstrīdīgākie ierobežojumi līdz šim bijuši atļaut strādāt frizieriem, bet ne skaistumkopšanas speciālistiem un atbildības uzlikšana veikaliem, neļaujot apkalpot cilvēkus bez sejas maskas. Jānorāda arī, ka sejas maskas lietošana skolotājiem vispirms jau skolu koplietošanas telpās nāca pēkšņi – par šādu lēmumu tika paziņots vēlu vakarā, un prasība bija jāizpilda jau nākamajā darbdienā. Arī to, ka nākamajā dienā uz darbu var neiet, iepriekšējās dienas vakarā uzzināja lielo saimniecības preču veikalu darbinieki. Nozares neizpratni izraisīja arī pēkšņais lēmums sabiedriskās ēdināšanas vietām ļaut izsniegt ēdienu tikai līdzņemšanai.
Vēl nevienprātīgi vērtēts ir lēmums par trim kvadrātmetriem uz vienu skolēnu un sejas maskas lietošanu skolotājiem arī stundu laikā. Tā bija politiska izšķiršanās starp vairākiem variantiem. Un, kā vienmēr, – tie, kuriem ierobežojumi būs jāīsteno, to uzzināja no medijiem tikai pēc vēlās MK sēdes. Jāpiebilst gan, ka kārtējai skolu darbības pārplānošanai tika iedotas vairākas dienas, taču nozare uzskata, ka tas bijis slēpts lēmums pārejai uz attālinātām mācībām, atbildību par vecākiem nepatīkama lēmuma īstenošanu uzliekot uz skolu un pašvaldību pleciem.
Šuplinska šādu lēmumu pamatojusi ar Eiropas valstu pieredzi, kur 60% pedagogu valkā sejas maskas. Jautāta par iespējamiem risinājumiem, viņa minēja personīgo pieredzi – sarunas ar Elejas vidusskolu, kas būvēta 600–700 bērniem, bet šobrīd tur esot tikai 120 bērnu, kas aizņem vienu stāvu. Elejas vidusskolas direktore Sarmīte Balode SestDienai apliecina: jā, saruna bijusi, bet ne par ierobežojumiem un to īstenošanas iespējām. 11. novembrī direktore ar IZM vadību tiešsaistē pārrunājusi tā brīža aktuālo situāciju, vecākajām klasēm pārejot uz attālinātajām mācībām, – kādus saziņas rīkus izmanto, vai ir pietiekams IT nodrošinājums un internets u. tml. Vai prasīts arī par maskām vai trim kvadrātmetriem? "Neviens mums neko nejautāja. Tas bija absolūti direktīvs lēmums," noteic Balode, kura uzskata, ka skolām pirmajām būtu jāuzzina oficiālais viedoklis. Šobrīd pirmā informācija ir no medijiem, tad no Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) un Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) un tikai pēc tam – no IZM.
LIZDA nav Covid grupā, un arodbiedrība informāciju attiecībā uz izglītību uzzina no Latvijas Pašvaldību savienības. Arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga SestDienai atzīst, ka ne LIZDA, ne LIVA pārstāvjiem neviens neesot prasījis ne par trim kvadrātmetriem, ne maskām. "Ir grūti izskaidrot, kāpēc ne 2,5 vai 3,5 kvadrātmetri uz vienu skolēnu," viņa piebilst un asi iestājas arī pret sejas masku valkāšanu stundu laikā. "Tā ir skolotāja darba specifika – runāt. Tas nav kā pārdevējam veikalā. Ja nozares ministrs to nesaprot, ir ļoti bēdīgi." Vanaga ir arī viena no retajiem sociālo partneru pārstāvjiem, kura MK sēdes darba kārtībā parādās kā uzaicinātā persona. "Covid jautājumos mūs vairāk uzklausa, un paši [valdībā] lemj, kā uzskata par vajadzīgu." Vienlaikus viņa apliecina, ka LIZDA vairākos jautājumos ir sadzirdēta. Piemēram, 17. novembrī, kad premjers rosinājis pāriet uz attālinātām mācībām arī 1.–6. klasei, LIZDA, LPS un IZM aicināja klātieni saglabāt. Arī epidemiologu viedokļi esot dalījušies. Daļēji saklausīts aicinājums kompensēt izdevumus par attālinātajām mācībām. "Naudu piešķīra, bet nepajautāja, vai korekti, jo aiz strīpas palika profesionālās ievirzes pedagogi, sākumskolu skolotāji un arī augstskolu pedagogiem nav nekāda atbalsta," skaidro Vanaga. Pārējie ierosinājumi nav sadzirdēti, tostarp par siekalu testiem, apmaksātām psihologa supervīzijām skolotājiem un skolēniem, jaunā mācību satura pārskatīšanu u. c.
Arī LPS vadītājs Gints Kaminskis par būtiskāko nosauc akūtu informācijas trūkumu. Tas esot pilnīgi nepareizi, ka pašvaldības par ierobežojumiem uzzina no medijiem. Informācija nepieciešama ne vien par plānotajiem ierobežojumiem, bet vispirms jau par slimajiem cilvēkiem un uzliesmojumu vietām. Turklāt no nezināšanas rodas baumas. Vaicāts, vai arī OVG sēdē, kurā pats piedalās, nebija zināms par šīm 12 pašvaldībām, kurās būs stingrāki ierobežojumi, Kaminskis atbild: "Tas tādā tempā aizgāja. Covidgrupā tika apspriestas sešas, bet no valdības iznāca ārā divpadsmit." Viss jau būtu pareizi, taču jābūt skaidriem kritērijiem, kuriem izpildoties notiek viens vai otrs scenārijs. "Var jau teikt, ka ierobežojumi stāsies spēkā pēc trim dienām, bet cilvēkos tas satraukumu nemazina. Informācija ir nepieciešama darbam, sociālajam mieram un vīrusa apkarošanai," uzsver Kaminskis.
Beidzot top stratēģija
Vienotu un visaptverošu stratēģiju izstrādā tikai tagad. Plānots, ka valdībā tā tiks izskatīta nākamnedēļ. Stratēģijas darba grupa pirms dažām nedēļām izveidota pēc premjera rīkojuma. Gan Citskovskis, gan Kaminskis pauž cerību, ka tā nepaliks tikai uz papīra un valdība spēs vienoties, jo tās izstrādē ir iesaistīti lieli cilvēkresursi un laiks. Ja būs stratēģija, lēmumus vieglāk un pamatotāk varēs izskaidrot arī sabiedrībai.
Arī Vanaga norāda, ka politiķi nevar pieņemt lēmumus, nerēķinoties ar realitāti. "Neiesaistot profesionāļus un praktiķus, ir absurdi lēmumi," viņa saka un apliecina nozares organizāciju gatavību jebkurā diennakts laikā palīdzēt. Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš uzsver: "Ja risinājumu izstrādē iesaistītu biznesa pusi, mēs noteikti varētu atrast efektīvus rīkus, kā Covid izplatību ierobežot, jo nav jau runa, ka ierobežojumus nevajag. Tā nav tikai epidemiologu tēma. Ir jāliek galvas kopā." Viņš arī piesauc 2009. gada krīzi, kad tā brīža premjers Valdis Dombrovskis (JV) izveidoja Reformu vadības grupu, iesaistot visus sociālos partnerus: LPS, Latvijas Darba devēju konfederāciju, LTRK un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. "Vissmagākie lēmumi tika pieņemti tur. Plēšanās bija liela, bet tas deva to, ka visi partneri palīdzēja iznest krīzi un komunicēt to sabiedrībā."
No Finanšu ministrijas puses iepriekš diskusijās esot dzirdēts, ka nekādu stratēģiju nevajag – vienkārši nāksim kopā ceturtdienās un lemsim. Tas, pēc Endziņa domām, ir nepareizi. Turklāt otrais saslimšanas vilnis bija prognozējams risks, kam vajadzēja sagatavoties laikus. Tagad grābjam, ko varam. "Lēksim bedrē, lēksim bedrē… Redzēs, kas mūs ārā vilks!" citējot Imanta Ziedoņa epifāniju, situāciju raksturo LTRK valdes vadītājs. Tagad ierēdņiem un politiķiem negulētas naktis, vēlas vakara stundas un darbā aizņemtas brīvdienas ir tikai tāpēc, ka nebija stratēģijas.
Otra problēma, pēc Endziņa domām, ir politiskā konjunktūra: "Mēs visu mākam, zinām un kontrolējam. Ielien savā bunkurā un kaut ko izlemj. Šādos krīzes apstākļos no publiskās pārvaldes puses būtu gudri vismaz pakonsultēties ar mums. Ņemt vērā vai ne – tā ir cita lieta. Bet, ja cilvēki paši gudri un visu zina, tad esam tur, kur esam."