Šoruden, kad pēc Saeimas vēlēšanām ZZS tika pie amatu dalīšanas, Reizniece–Ozola izrādījās tik universāls kadrs, ka viņas kandidatūra izskanēja saistībā ar vairākām ministrijām: Izglītības un zinātnes, Satiksmes, arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības. Galu galā viņa nonāca pie Ekonomikas ministrijas stūres, un šķiet, ka pati ar šādu iznākumu ir gluži apmierināta. "Es ļoti priecājos, ka man ir iespēja strādāt Ekonomikas ministrijā, lai gan šeit nāksies risināt virkni sasāpējušu jautājumu."
Fragments no intervijas:
Visa Latvija piemin upurus, kas pirms gada gāja bojā Zolitūdes traģēdijā. Jūsuprāt, vai gada laikā izdarīts pietiekami daudz būvniecības nozares sakārtošanā, lai novērstu šādu traģēdiju atkārtošanos nākotnē?
Nē, nevarētu teikt, ka izdarīts pietiekami. Pirmkārt, pagājis jau gads, bet mēs joprojām nezinām, kas ir atbildīgs par šo traģēdiju. Mums nav precīzu atbilžu, kas rosinātu būvniecībā iesaistītos daudz uzmanīgāk strādāt ar jauniem objektiem. Vissliktākā ziņa būtu gadījumā, ja izmeklēšana noslēgtos ar secinājumu, ka nav neviena vainīgā. Tas būtu signāls, ka visatļautībai dota zaļā gaisma.
Ja raugāmies no formālās puses, tad paveikts ir gana daudz: pieņemts jauns Būvniecības likums, kurā paredzētas gan stingrākas prasības attiecībā uz būvniecības materiāliem, gan ilgāki garantijas termiņi sabiedriski svarīgām ēkām.
Tāpat plānots, ka drīzumā darbu uzsāks Valsts būvniecības kontroles birojs, kura galvenais uzdevums būs sekot sabiedriski nozīmīgu ēku būvniecībai un ekspluatācijai. Ieceres ir labas, bet jāskatās, kā tas viss darbosies dzīvē. Ar pareiziem likumiem vien nepietiek; vēl lielāka nozīme ir cilvēku attieksmei un godaprātam. Līdz šim būvniecībā bija vērojama tendence, ka būvnieki tiecās pēc lielākas peļņas, bet sociālā atbildība bija atstāta novārtā. Tomēr ceru, ka arī būvnieki uztvēra Zolitūdes traģēdiju kā mācību un skaidru signālu nepieciešamībai mainīt savu domāšanu: varbūt nevajag sagrābties pēc iespējas vairāk objektu, ja zini, ka nevarēsi pats tos pabeigt.
Pēc Zolitūdes traģēdijas izskanēja viedoklis, ka zināma atbildība par notikušo jāuzņemas arī lielveikalu tīklam Maxima; parādījās aicinājumi boikotēt šo tīklu. Vai jūs pati iepērkaties Maximā?
Nē, es tur neiepērkos. Principiālu iemeslu dēļ. Skaidrs, ka kopš Zolitūdes traģēdijas pagājis jau gads, cilvēkiem nedaudz piemirsušās sākotnējās emocijas un izplēnēja arī apņemšanās neiepirkties Maximā. Tomēr jāņem vērā arī Maslova piramīdas principi: cilvēks var domāt par augstākām vērtībām, ja vēders ir pilns. Maximā ir zemākas cenas, un gluži loģiski: ja cilvēks nevar atļauties iepirkties dārgākā veikalā, tad aiziet uz Maximu.
Jau pirms šīs valdības apstiprināšanas izskanēja dažādas spekulācijas par tās ilgmūžību. Vai esat pārliecināta, ka amatā jums būs iespēja nostrādāt četrus gadus līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām?
Neviens ministrs, kurš piekritis strādāt valdībā, neplāno to darīt tikai kādu pusgadu. Darbi ir saplānoti daudz ilgākam laikam. Četri gadi patiesībā ir salīdzinoši īss laiks. Tā ir viena no Latvijas valsts pārvaldes nelaimēm, ka mums tik bieži mainās ministri, jo sanāk "solis uz priekšu, divi atpakaļ". Pirmais pusgads jebkuram ministram paiet, kamēr viņš pats pierod pie jaunā amata un arī visi ierēdņi saprot, ko vēlas panākt jaunā politiskā vadība. Tāpat arī pusgadu pirms vēlēšanām ministrijas darbs faktiski apstājas. Es tiešām būtu priecīga, ja šajā amatā varētu nostrādāt visus četrus gadus. Diemžēl līdzšinējā prakse ir tāda, ka 24 neatkarības gadu laikā mums bijis jau 21 ekonomikas ministrs.
Pēc vēlēšanām atbalstu neguva priekšlikums palielināt ministru algas. Vai esat apmierināta ar savu atalgojumu?
Es priecātos, ja valsts pārvaldē kopumā būtu lielākas iespējas maksāt lielākas algas. Pēc apstiprināšanas amatā izstaigāju ministrijas kabinetus un redzēju, ka daudzi galdi ir tukši, jo mēs nevaram konkurēt ar privātā sektora piedāvāto atalgojumu. Piemēram, ja mums vajadzīgs labs enerģētikas speciālists, kurš palīdzētu izstrādāt valsts enerģētikas politiku, tad viņam arī attiecīgi jāmaksā. Ja nevaram to izdarīt, tad skaidrs, ka viņš aizies uz privāto sektoru. Tāpat nav normāli, ka, piemēram, satiksmes ministrs saņem daudz mazāku atalgojumu nekā cilvēki, kas strādā Satiksmes ministrijas pakļautībā esošās valsts kapitālsabiedrībās.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par to, kā veicināt no Latvijas aizbraukušo cilvēku atgriešanos dzimtenē. Jūsuprāt, cik tas ir reāli?
Ar mākslīgiem reemigrācijas plāniem to nevarēs izdarīt. Galvenais un faktiski vienīgais instruments būtu labi apmaksātu darbavietu radīšana šeit uz vietas. Piemēram, mans brālis astoņus gadus nodzīvoja Lielbritānijā, bet nesen nolēma atgriezties Latvijā. Viņam izdevās atrast darbu Ventspilī, un brāļa ģimene tagad pārceļas atpakaļ uz Latviju. Es vēlos panākt, lai nākamo gadu laikā šādu stāstu būtu arvien vairāk.
Visu interviju ar Danu Reiznieci–Ozolu lasiet žurnāla Sestdiena 21.novembra numurā!