Nākampiektdien, 15. martā, uz ekrāniem nonāks pēdējā programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei spēlfilma – Gata Šmita režisētā krimināldrāma 1906. Mārtiņš Kalita, Inese Pudža, Kaspars Zvīgulis, Toms Auniņš, Kaspars Dumburs, Gatis Gāga, Lauris Dzelzītis, Inese Kučinska-Laukšteine un Mihails Samodahovs skatītājiem atgādinās laikus, kad, lietojot vēl manos skolas gados izplatītu izteicienu, "gāja trakāk nekā piektajā gadā". Mīlestība, atriebība, revolucionārais ideālisms... Filmas režisors Gatis Šmits gan uzskata, ka vismaz Rīgā, kur notiek filmas darbība, 1905. un 1906. gada notikumi par revolūciju diez vai būtu saucami.
Citas simtgades filmas esi redzējis?
Nē, nav bijis laika, esmu ar savu filmu noņēmies. Tagad varēšu pieslēgties apritei un kārtīgi noskatīties.
Vai tas ir viegli – pielikt punktu filmai?
Beigās jau dedlains uznāk virsū. Vienmēr var kaut ko uzlabot, un tajā brīdī, kad vairs nevar, jāliekas mierā. Tas tā dabiski notiek, tu gribi to darīt, skrien un vienā brīdī pazaudē interesi. Tas ir kā ar aitusuni – viņš skrien, skrien, kamēr redz tās aitas un sadzen kopā.
Aitas jau skrien barā, cenšas nenoklīst, tātad filmas veidotājam ir vairāk darba nekā aitusunim.
Jā, attēls tikai tagad, beigās, izlien ārā, līdz tam tu skaties uz to, kas nav gatavs.
Laika un naudas filmas taisīšanai tev pietika?
Nevaru sūdzēties, ka kaut kā būtu bijis par maz. Kas filmā nebūs paveikts, tās būs tikai manis paša neizdarītas lietas, nevienu citu tur nevar vainot. Tādā ziņā
šis ir izcili veiksmīgs projekts – simtgades projekts, uzreiz ir nauda visai filmai. Mums bija iestiepiens, filmēt sākām gadu vēlāk, bet to var arī pavērst par labu. Viss notika bez aizķeršanās, un man arī ļoti veicās ar grupas cilvēkiem.
Tu viņus izvēlējies pats?
Kā kuru. Daudz kas notika arī nejauši, daudzi iepazinās un sāka sadarboties filmas laikā, bija lietas, ko daudzi darīja pirmo reizi. Producents Reinis Kalviņš uzradās nejauši, viņš mācījās kinoskolā Bosnijā un pirms pāris gadiem mums bija producējis filmas tīzeri. Tagad viņš kā producents bija ļoti labs, nejutu aizķeršanos nevienā jautājumā, ne par naudām, ne kādiem strīdiem, kas otrajā plānā droši vien bija. Protams, producents viens pats negarantē labu rezultātu, bet katrā ziņā mums bija sakarīgs un priecīgs filmēšanas periods, labas attiecības un emocijas.
Rezumējot – man pietika gan laika, gan naudas, bet pats galvenais – bija cilvēki, kam bija vēlēšanās radīt filmu un pietika pacietības.
Kā filma sākās – ar ideju vai pasūtījumu?
Gan tā, gan tā. Pirms desmit gadiem, 2009. gadā, mums bija izrāde 1906. Trakāk vēl kā piektā gadā, kurā jau gājām cauri šim periodam un kaujinieku tēmai, un kopā ar Ingu Rozentāli man radās tie varoņi. Likās, ka izrādē esam parādījuši tikai mazu daļu no izpētītā materiāla, kas mums bija sagatavots. Tur bija 12 lomu, kas attīstās, un ļoti daudz līniju un stāstu tām apkārt, liels materiāls. Kad nāca simtgades filmu konkurss, likās, ka jāizmanto šīs iestrādes, lai nav jāšauj ar pirkstu debesīs. Tā tas sakrita.
Un tu pieteicies konkursā.
Jā. Tā tomēr bija liela apjoma luga, divās valodās, liels darbs ieguldīts, nebija no nulles jāraksta.
Visu interviju ar Gati Šmitu lasiet žurnāla SestDiena 8. - 14. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!