Digitālās pasaules jauniešiem šie dinozauriem līdzīgie masīvie aparāti kopā ar Pipara stāstu par to, kā ar tiem vajadzēja veselu dienu noņemties, lai pa milimetram uzfilmētu, piemēram, tikai filmas titrus, droši vien rada tādu pašu iespaidu kā stāsti par antīkās pasaules galeru vergu ikdienu. Un lielās apaļās bundžas, ar kurām arī piekrauts šis pagrabs, viņiem droši vien izraisa asociācijas ar siļķu bundžām vai prettanku mīnām. Taču šajās bundžās ir 35 milimetru filmas, salīmētas no filmēšanas atlikumiem jeb atkritumiem. Izrādās, arī šajos atkritumos var atrast vērtīgas liecības, šajā gadījumā – par to, kā kinooperatori gluži kā antīkās pasaules gladiatori atmodas laikā, tikai ar kamerām bruņoti, metās karstāko notikumu epicentrā, dažreiz lemdami sevi drošai nāvei. Barikāžu dienās Pipara "otrās mājas", Kinoamatieru studija Mazajā ģildē, kļuva par dokumentālistu bāzi Vecrīgā. Gribēdams pieminēt un godināt savus bijušos kolēģus un viņu darbu atmodas laikā, Romualds Pipars no šiem atgriezumiem ir izveidojis dokumentālu filmu Vēsture aiz kadra. Kino. Pirmizrādi tā piedzīvos kinoteātrī Splendid Palace 13. janvārī plkst. 16. Vēlāk, barikāžu laikā, filma tiks izrādīta arī citviet Latvijā – Ādažos, Alojā, Durbē, Jēkabpilī, Lubānā, Liepājā, Rūjienā…
Fragments no intervijas:
Par ko ir filma Vēsture aiz kadra. Kino – par trešo atmodu vai par kino?
Šī filma nav vēsturisko notikumu izklāsts. Lai kaut ko klāstītu, pirmkārt, jābūt klāt pie nopietniem notikumiem. Es esmu klāt caur kameru, mans notikums ir tas, ko es redzu filmējot. Izklāsts tātad ir vēsturnieku lieta, bet savas izjūtas tajā laikā un manu kolēģu izjūtas es varu fiksēt. Arī atrast piemērotus kadrus, kas palīdzēs mūsu izjūtas kaut kādā veidā parādīt. Jo vēsturisko versiju jau ir saražots ļoti daudz, tagad, kad pagājuši jau turpat 30 gadi pēc šiem notikumiem, nāk laukā tādas liecības, kuru sniedzēji it kā ir dzirdējuši, ko runāja čekas un pretizlūkošanas ģenerāļi. Man par tādām liecībām nāk smiekli. Tolaik tādas lietas nezināja pat galvenie vadītāji.
Mūsu filmā ir redzams, kā mūsu kolēģi tajā laikā filmē. Piemēram, Andris Slapiņš, kuru nošāva pie Bastejkalna. Šie kadri tagad parādās pirmoreiz. Pareizi vai nepareizi, bet filmu esam izveidojuši, galus salīmējuši.
Kādus galus?
Tehnoloģiski filmas veido tā – kad jūs no dažādiem kadriem samontējat kopā filmu, pārpalikumus met ārā, sadedzina, lai visādi gali un štrunti nemētājas pa kājām. Tāds pats liktenis gaidīja atmodas laikā filmēto materiālu pārpalikumus. Es un mani kolēģi dažādos veidos šos materiālus izglābām no krāsns un 30 gadu mēģinājām kompaktizēt, līmējām kopā, lai varētu ieraudzīt, kas tajos galos ir. Tagad liela daļa šīs filmas ir, lūk, šie kadri, kuri kādreiz tika izglābti no krāsns.
Kā atmodas laikā kinooperatori izvēlējās, ko filmēt un ko ne? Tā kā tolaik filmēja ar filmu, tā bija jātaupa, nebija kā tagad, kad katrs balodis un kaķītis tiek ar telefoniem safilmēts tūkstoš rakursos.
Ārkārtīgi bija jātaupa! Te, Mazās ģildes pagrabā, Kinoamatieru studijā, kur mēs tagad sēžam, 1991. gada 20. janvārī ieskrēja viens puisis un teica, ka tiek šturmēta Ministru padome. Viņš kļūdījās – gaiss bija pilns lodēm, un viņš nesaprata, kurš objekts tiek šturmēts. Šī viņa kļūda, iespējams, glāba manu un mana asistenta Kristiāna Kotoviča dzīvību, jo mēs aizskrējām uz Brīvības pieminekli, nevis uz Bastejkalna tiltiņu, kur aizskrēja Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.
Vai Andri Slapiņu nošāva snaiperis?
Nezinu, bet domāju, ka jā. Es dzirdēju snaiperu šāvienu skaņas.
(Sarunā iesaistās Aivars Liepiņš: "Es biju Piedņestrā konflikta laikā, un, kad gāju iekšā aplenkuma zonā, ārā veda vienu ukraiņu kolēģi, kurš man teica: uzmanies, viņiem ir dota komanda šaut žurnālistus.")
Es domāju, ka snaiperiem par sodu, ka bija izlaiduši kadrus no Viļņas, vajadzēja norēķināties.
Jums ir versija, kas 20. janvārī šāva?
Varu teikt tikai to, ko pats esmu piedzīvojis, neesmu ne izmeklētājs, ne eksperts. Nākamajā dienā pa radio aicināja: nesiet lietiskos pierādījumus, lai mēs varētu atrast slepkavas! Nesiet tos sevišķi svarīgu lietu izmeklētājai Ritai Aksenokai. Kristiāns filmēja uz VHS kasetes, viņš, skriedams ar kameru, nebija to izslēdzis, divas stundas ierakstījis, arī skaņu, atšķirībā no manis, kam bija kinofilma. Mēs, protams, lai ātrāk atrod slepkavas, rikšiem uz prokuratūru ar tām kasetēm... Idioti! Neuztaisījām kopiju, devām liecības un atdevām kasetes – un šobrīd nav ne kasešu, ne liecību. Kas ir vainīgs, domājiet paši.
Jums bail nebija?
Filmā ir mans stāsts par taloniem. Pēc tā pašnāvnieku tramvaja nokļuvu līdz tagadējai Francijas vēstniecībai, tolaik prokuratūrai, un tur omonietis nolaida ložu kārtu pret asfaltu. Tuvumā auga liepiņa kādu desmit centimetru diametrā. Piespiedos pie liepiņas un tad kā izbijis virsnieks nodomāju: kāds es esmu idiots, man taču jānostājas tā, lai lode man trāpa, jo, ja automāta lode trāpīs plecā, tā izies cauri, bet, ja lode trāpīs liepiņā, no manis paliks kotlete…
Otra lieta, ko tad domāju: 15. janvārī biju aizskrējis uz māju, bet sievai nepateicu, kur man skapī stāv nauda. Bērēm vajadzēs, bet viņa nezinās, kur ņemt.
Trešā doma (tur stāvēt nācās kādas 45 minūtes) radās tad, kad, tā stāvot, iebāzu roku kabatā un konstatēju, ka tur ir daži papīriņi. Ziepju taloni! Mums kā daudzbērnu ģimenei (man ir trīs bērni) bija seši taloni katram. Nodomāju: johaidī, man sieva lūdza izpirkt ziepes, bet es to neizdarīju. Ja mani tagad asiņainu vedīs uz slimnīcu vai morgu, kurš skatīsies man kabatā tos štrunta talonus? Tie aizies bojā!
Umurkumurs
senču ols