Šovasar tieši pirms Jāņiem kļuva zināms, ka Latvijas baleta zvaigzne Evelīna Godunova izcīnījusi pirmo vietu un zelta medaļu prestižajā Maskavas starptautiskajā baleta konkursā. Konkurence bijusi ļoti sīva – 200 dalībnieku no 27 valstīm. Spoži pārstāvot Latviju, Evelīna Godunova ierakstījusi jaunu lappusi baleta vēsturē. Tomēr uz dzimtās skatuves viņa nav redzēta jau labu laiku, jo pēc piecām Latvijas Nacionālajā baletā nodejotām sezonām viņa pēdējos divus gadus bijusi Dienvidkorejas baleta komtpānijas Universal Ballet soliste.
No nākamās sezonas dejos Vācijas lielākajā baleta trupā Staatsballett Berlin, bet patlaban uzstājas Sanktpēterburgas Marijas teātra baleta viesizrādēs Eiropā un Skandināvijā. Evelīnas Godunovas gaidāmā uzstāšanās 4. decembrī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Eiropas baleta galā koncertā, kuru rīko Andrejs Žagars, ir izdevība, kuru grēks palaist garām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa šajā koncertā dejos kopā ar vēl vienu Latvijā izskolotu zvaigzni un draugu Timofeju Andrijašenko, kurš kopš 2015. gada ir Milānas Teatro alla Scala baleta solists.
Fragments no intervijas:
Tas nāca ar laiku, vai jau agrā bērnībā sapņojāt būt balerīna?
Par balerīnu gribēja kļūt mana mamma, bet viņai tas neizdevās, bija grūti laiki. Viņa gaidīja, kad piedzims meita, lai varētu viņu aizvest uz baletskolu. Tā arī bija. Mums ar mammu sanāca nesarunāts dialogs: jutām, ka balets ir mūsu abu dzīve. Droši vien tāpēc viss gāja tik viegli uz priekšu. Man ļoti paveicās tikt pie skolotājas Ritas Harlapas, viņa ir mana baleta mamma, kas man iemācīja visu, ko vien varēja.
Iznāk – sākums bija mammai par prieku?
Es nedejotu tikai tādēļ, lai iepriecinātu mammu. No pašas bērnības biju diezgan spītīga, un, ja kaut ko darīju, tad simtprocentīgi.
Mēģinu dzīvot dzīvi laimīgi un nekad nedaru to, kas man nepatīk. Katram ir savs liktenis. Mans liktenis ir tāds, ka mamma jau pirms manas dzimšanas zināja, ka es būšu balerīna.
Bez viņas sapņa tas nesanāktu. Es viņai vienmēr uzticējos. Vispirms viņa mani aizveda uz mākslas vingrošanu. Man bija pieci gadi, un es biju atraktīvs bērns, kam viss patika: lēkt, dejot, dziedāt. Deviņu gadu vecumā mamma mani aizveda uz Zitas Errs studiju un tad jau uz baletskolas sagatavošanas klasīti. Tur es sapratu, ka būšu baletā un būs smagi, bet tieši tas smagums iekārdināja iet tālāk.
Es nevarēju līdz galam izstiept celīšus. Visām meitenēm bija tik skaistas kājiņas, bet es nevarēju nostiept tāpat kā viņas, jo kauliņš negāja augšā. Gāja ļoti smagi, bet strādāju. Atceros, kā turējos pie stangas ar visiem desmit pirkstiem un ar kājiņu taisīju rond de jambe par terre 45 grādus virs grīdas. Tā ir ļoti lēna un ļoti grūta kustība. Visas meitenes kājas jau bija nolaidušas, jo sāpēja gūžas, bet es krampjaini turējos līdz galam: jo ilgāk varēšu, jo labāk būs.
Pie stangas taču drīkst tikai viegli pieskarties…
Bet es turējos, cik spēka, sakrustotiem pirkstiem. Tajā laikā tikai stanga man varēja palīdzēt!
Grūtības, sviedri un sāpes daudziem izrādās liktenīgā robeža, pat ja patīk Gulbju ezera skaistums.
Disciplīna baletskolā ir ļoti stingra. Tu nedrīksti runāt. Nedrīksti bez pedagoga atļaujas iziet ārā no telpas. Katru dienu jāatkārto noteiktas kustības, mācoties izpildīt pareizi, pēc Vaganovas skolas, kā dejo Marijas teātrī. Tad eksāmenos rādi, kā to esi apguvis. Ja neesi apguvis labi, var atskaitīt no baletskolas. Astoņus gadus kāju pirksti bija noberzti asinīs. Visa puantes iekšpuse ir asinīs, bet skolotāja saka: tev ir jāsmaida! – Man sāp, vai drīkstu novilkt puantes? – Nē! Skatītājam ir vienalga, ka tev sāp. Tev jādejo un jāsmaida…
Bija ļoti smagi, bet mākslas sāpes mani neatbaida. Tas ir ceļš, lai kā Fēnikss celtos no pelniem. Ceļš vienmēr ir ar grūtībām. Jo grūtāks ceļš, jo labāki ir rezultāti. To tu saproti, kad uz skatuves izdejo variācijas un dzirdi aplausus. Tad jūtu, ka caur baletu sarunājos ar cilvēkiem. Tas, kas notiek mēģinājumu zālē, protams, ir grūti, bet tā ir ikdiena.
Visu interviju iespējams izlasīt žurnāla SestDiena 17.-23. novembra numurā!