SestDienai saruna gan pamatā sanāk ar jaunāko brāli Kārli. Mārtiņš pievienojas tikai ik pa laikam, jo raizes rada, piemēram, ugunsdrošība.
Pavisam drīz – jau 3. augustā – paredzēta Āgenskalna tirgus atklāšana, un, kā saprotu, tirgus atsāks darbu vienlaikus ar rekonstrukciju tirgus ēkā.
Kārlis Dambergs. Jā, 3. augustā mēs uzsākam tirgus darbību, nedēļā plānojot tikai vienu brīvdienu – pirmdienā. Tirdzniecība būs tirgus āra teritorijā, paviljonā tirdzniecība nenotiks. Uzreiz visu neapgūsim, bet sev esam sadalījuši visu to tirgus darbības atsākšanu trīs posmos. Pirmais – āra tirdzniecība. Pēc tam, kad laikapstākļi kļūs sliktāki – novembris, decembris, janvāris –, mēģināsim izveidot ziemas paviljonu kā pagaidu tirdzniecības vietu ziemai. Un pēc tam jau ir paviljona rekonstrukcija. Pēdējais datums ir pēc trīsarpus gadiem – 2021. gads, kad paviljonam jābūt atjaunotam.
Ir plāns iekļauties vai varbūt apsteigt laiku?
Mēs mēģināsim netaisīt oficiālo lentītes griešanu, bet pakāpeniski atvērt lielo paviljonu, atjaunojot bojātās konstrukcijas. Konkrētākus termiņus gan tagad solīt būtu pāragri.
Kad publiskajā telpā nonāca ziņa, ka tieši jūs apsaimniekosiet Āgenskalna tirgu, parādījās daudz pozitīvu vērtējumu – cik labi, beidzot! Tātad lielas gaidas. Jūs tas nebiedē?
Mūs pašus lielais sabiedrības atbalsts kaut kādā mērā virza, ka to vajag izdarīt. Lielais pozitīvisms ir dzinējspēks. Ja tāda nebūtu, mēs, visticamāk, nebūtu nemaz startējuši. Attiecībā uz Kalnciema ielu, jā, nevar noliegt, tirgum ir vairāk nekā 10 gadu ilga pieredze, un tas notiek reizi nedēļā. Tomēr nekādā ziņā Kalnciema tirgus saturu nevēlamies pārnest uz Āgenskalnu. Kalnciema tirgus ir neliels, katra veida preces tirgo daži tirgotāji, ar daudziem kopā strādājam jau gadiem.
Savukārt Āgenskalna tirgus reizē ir plaša telpa, kur var darboties plašāka konkurence, un liela kultūrvēsturiska vērtība ne vien Pārdaugavas, bet arī Rīgas un visas Latvijas iedzīvotājiem. Tas rada konkrētas asociācijas un ir daudzu desmitu gadu garumā sabiedrības pašas veidots zīmols. Tas uzliek zināmus pienākumus, kā mums to vajadzētu darīt. Un šos pienākumus mēs centīsimies apvienot ar pieredzi, kas mums ir te, Kalnciema kvartālā.
Āgenskalna tirgus mums pašiem nozīmē plašākas iespējas sasniegt to, ko Kalnciema kvartālā ierobežotās teritorijas dēļ nemaz nevaram iespēt. Āgenskalna tirgus var uzņemt ļoti plašu tirgotāju loku, un tas ļaus regulēt gan cenas, gan kvalitāti. Mēs centīsimies arī noturēt kvalitātes līmeni un – līdzīgi, kā tas ir Kalnciema tirgus gadījumā – aizbraukt pie zemniekiem, paskatīties, ko viņi dara savos laukos vai saimniecībās. Viens no pamata uzstādījumiem būs produktu izcelsme. Uzsvars būs uz to, ka tie ir svaigi, vietējie un sezonālie produkti. Neizslēdzam gan arī produktus no ārzemēm, taču tad jābūt skaidrai norādei – produkts ir no Spānijas.
Tā ir plaši zināma problēma Latvijas tirgos – izcelsme nereti netiek norādīta vai īsti neatbilst realitātei.
Gribu uzsvērt, ka mēs joprojām gaidām tirgoties gribētājus, jo īpaši mazus un jaunus ražotājus. Lai tirgus ir tāda kā testa platforma, kur viņi var satikt savus pirmos pircējus un saprast, vai viņa produkts ir pieprasīts un ieguldītā darba vērts.
Vai ražotājam tas būs arī izdevīgi cenas ziņā?
No dalības maksas viedokļa?
Jā.
Darīsim visu, lai tas tā būtu. Tirgus būtība ir, ka jābūt dažādībai. Cerams, ka uz dažādību cilvēki nāks. Āgenskalna tirgus gadījumā skaidrs, ka līdz ar apkaimes pircējiem vajadzīga visa Pārdaugava un Rīgas centrs, piepilsētas.
Un tad vēl ir tie sapņi, ka mūsdienās tirgus varētu būt kaut kas vairāk nekā tikai tirgus. Ka cilvēki tur ēd, domā, lasa – notiek tāds mudžeklis. Tiek minēti piemēri no Rietumeiropas un rādītas bildes. Tai pašā laikā es, piemēram, par šādiem sapņiem esmu skeptiska, jo, manuprāt, Rīgā nav tik daudz cilvēku, lai tirgus varētu būt dzīvs arī citādi, ne tikai kā tirgošanās. Taču saprotu, ka no jums sagaida arī šo citu funkciju nodrošinājumu. Kā jūs to redzat?
Priecē, ka gan visā Rīgā, gan Āgenskalnā darbojas aktīvas sabiedriskās organizācijas. Pirms nomas tiesību izsoles organizējām tikšanos, lai saprastu, cik lielā mērā gan atsevišķi indivīdi, gan organizācijas ir gatavas iesaistīties. Rūpēsimies, lai šīs organizācijas varētu savus mērķus realizēt caur tirgu un tirgū.
Par tirgu kā socializēšanos – domāju, ka tirgus ir dzīvs organisms. Arī Rīgā, kaut gan pilsēta nav liela, tirgi ir ļoti dažādi.
Tirgus pats par sevi ir kaut kas vairāk nekā pirkt un pārdot, un tirgi taču vēl joprojām eksistē visur.
Turklāt tiem, kas regulāri iet uz tirgu, ir jau savi pārdevēji.
Līdzīgi jau var būt arī lielveikalos – eju uz to konkrēto kasi, jo tur strādā mana pārdevēja.
Jā, bet atšķirība tomēr ir ļoti liela, jo tirgū pircējs var ietekmēt cenu vai pasūtīt savu atsevišķo pasūtījumu. Veikalā tādu iespēju nav. Lielveikalā pārdevējs nevar patvaļīgi iedot atlaidi, kaulēties.
Jā, veikalā pārdevējs varētu būt daudz vairāk attālināts no savas preces, vienlaikus tur mēs varam būt droši par kvalitāti un izcelsmi. Veikalam ir prasības, kas tiek arī kontrolētas.
Tirgus jau nav diži atšķirīgs prasību ziņā. Jāievēro tās pašas higiēnas normas un citi noteikumi. Produkta izcelsme gan varētu būt mums ļoti būtiska prioritāte, un mēs tirgotājiem par tās pareizu uzrādīšanu esam paredzējuši ļoti drastiskus noteikumus.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 20. - 26. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Kika
jānis