Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Pieputeņotā kļūdu vēsture

Nenoliedzami kinorežisoram Dzintaram Dreibergam ir uzticēts sarežģīts uzdevums – viena no latviešu literatūras un vēstures stūrakmeņiem, Aleksandra Grīna romāna Dvēseļu putenis, ekranizācija. Gaidāms, ka filma uz ekrāniem nonāks 2019. gada novembrī. Tieši tad Dzintaram būs 38 gadi – tikpat, cik tolaik Grīnam, kad viņš pabeidza autobiogrāfisko strēlnieku gaitu darba pirmo daļu

Dzintars Dreibergs labi apzinās, ka literārais avots ir kļuvis par emblēmu un daudziem tā ir gaidīta filma, tomēr viņš negrasās pieļaut kompromisus, nesolot izpatikšanu skatītājiem. "Ja tu notici šim stāstam, tas kļūst par tavu morālo piedzīvojumu. Un tad jau varbūt tu sāc mazliet vairāk apzināties, kāds tu pats būtu filmas dotajos apstākļos," stāsta režisors, akcentējot kino kā priekšstatu maiņas stimulētāju. Viņam pašam filma ir ceļš līdz apziņai par neatkarīgas valsts ideju, vienlaikus atgādinot par vēstures izzināšanu kā mācīšanos no citu kļūdām. 

Un tomēr simboliem piemīt divdabja vara – vai šobrīd tik abrazīvie jēdzieni "nacionāls stāsts" vai "mūsu stāsts" ir lielumi, kuri stāv pāri visam? Arī principialitātei? Gandrīz 800 lapaspušu apjomīgā romāna ceļš uz ekrāna bijis ilgs un pretrunīgs, sākot ar ārsta Valda Kera neatlaidību un režisora Armanda Zvirbuļa iesaisti, vēlāk autortiesību negludumiem un Saeimas deputātu ārpuskārtas finansējuma piešķīrumu filmas tapšanai. Tas rezultējās kinoveidotāju petīcijā, norādot uz kinoprofesionāļu nostādīšanu nevienlīdzīgās pozīcijās un atklāta konkursa principa degradēšanu, vēlāk pie projekta pieķeroties Dreibergam un viņa komandai. Tolaik viedokļu putenī tika aktualizēts kino finansējuma mērogs: Grīna darba ekranizācijas finansiālais atbalsts, nepilns miljons, kas nāca no Saeimas, bija ekvivalents Nacionālā kino centra gada budžetam. Dreibergs, no šodienas raugoties uz notikušo, uzskata, ka atklāta konkurence ir pašsaprotams lielums, bet Dvēseļu putenis ir precedents tam, ka ik pēc pāris gadiem ir nepieciešams vērienīgs darbs, kuru citreiz neviens neuzņemsies.

Ekskluzīvi kadri: Brīvprātīgie - filmas Dvēseļu putenis armija

SestDiena tikās ar Dreibergu Rīgas Latviešu biedrības namā, kur jau kādu laiku mītni radusi arī viņa studija Kultfilma, lai parunātu par "latviešiem viltīgajiem", Grīna un Remarka tekstu paralēlēm un ideālu kino.   

Par nonākšanu režisora ampluā Dvēseļu putenī tu vienā intervijā sacīji, ka tā vienkārši notika. Vai tagad tu vari teikt to pašu? 

To dažos vārdos ir ļoti grūti raksturot. Man vienmēr ir bijušas tuvas tēmas par Latviju un to, kas notiek šajā brīdī. Arī dokumentālajā kino, kuru esmu veidojis, vienmēr esmu centies veidot salīdzinājumus, piemēram, par Dziesmu svētkiem (piezīme – Nāc ar mani padejot, 2014) – vai tā ir tikai tradīcija, jo mēs ikdienā neģērbjam tautastērpus un nedejojam šādas dejas, kad ejam izklaidēties piektdienas vakaros. Jo kas tad īsti ir Dziesmu svētki? Kaut kāds izdomājums? Tas ir izaugsmes process caur deju, kurā cilvēki kopīgi pieaug, satuvinās un arī gatavojas lielajai dzīvei. Šīs tēmas man ir svarīgas, kas ir bijušas arī filmā Padoties aizliegts (2009), un tas ir aizvedis līdz tam, ka ir iespēja veidot filmu, kura Latvijai ir nepieciešama.

Interesanta sakritība – Grīns Dvēseļu puteņa pirmo daļu sarakstījis 38 gadu vecumā, bet 2019. gadā tev būs tieši tikpat gadu. Starp romānā aprakstītajiem notikumiem un šodienu ir pagājis gadsimts – vai tev bija viegli piekļūt šim vēstures posmam?

Man bija liels pārsteigums, cik maz tomēr par šo periodu zinu. Lai arī pašam bija pārliecība, ka daudz sapratu, tomēr skolā biju pavadījis daudz vairāk laika, uzzinot par kārļiem lielajiem un jūlijiem cēzariem, ivaniem bargajiem un huņņu atilām, bet par šo sarežģīto vēstures periodu, kas definējis to, kas mēs esam, man ir vairāk priekšstatu nekā zināšanu.  

Tevis uzskaitītais ir uzvarētāju un slepkavu vēsture.

Varu cilvēciski saprast, ka tai laikā skolotājiem un vēsturniekiem nebija viegli nomainīt mācību literatūru un pašiem saprast, kas ir pareizi un kā kas ir interpretējams. Lai izzinātu periodu, bija nepieciešams iedziļināties visā, ko rakstījis Grīns, kurš pats bija strēlnieks ierakumos, tāpēc viņam ir tik dokumentāli precīzas detaļas paralēli poētismam. Līdz ar to bija nepieciešams vākt ļoti daudz informācijas par šo vēstures laiku. Mūsdienās tas ir daudz vieglāk nekā pirms pāris gadiem, jo, piemēram, ir iespēja dabūt strēlnieku burtnīcas, kurām ir pāris tūkstošu lapaspušu un kuras sastāv gan no precīziem kauju aprakstiem, strēlnieku personīgajām atmiņām un pat tik precīzas informācijas – cik kaujas laikā ārā bijuši grādi. 

Tu esi izlasījis šīs burtnīcas krustu šķērsu?

Jā, esmu izlasījis visus pieejamos materiālus. Principā arī visas grāmatas, kuras man bijušas pieejamas, lai mēģinātu izprast, kāpēc šis periods ir tik sarežģīts, jo ne velti vēsturnieki strīdas par detaļām. Esmu piesaistījis daudzus vēsturniekus šai filmai. Ir viegli izlasīt vienu Grīna teikumu par to, kas tajā laikā bija pašsaprotami, piemēram, par gāzu uzbrukumu, kamēr reāli tās ir tikai mūsu interpretācijas no filmām un grāmatām, ko esam redzējuši. Bet tajā pašā laikā mums nav ne jausmas, ko tas īstenībā nozīmē – kaut kas sāk niezēt, ir vēlme kaut ko novilkt nost, klepot? Un, šīs detaļas iegūstot, varu sākt saprast Grīna romānu niansētāk. 

Strēlnieku naratīvs vēl joprojām ir daļa no mūsdienu politiķu mitoloģijas, un ap to ir izveidojies daudz pārprastas informācijas. Kas ir tas, ko, vācot materiālus filmai, tu pats sev esi izkliedējis kā mītu?

Ir tāds jocīgs salikums, jo mēs varam palūkoties pavisam tieši – tajā laikā mēs esam daļa no Krievijas impērijas armijas, kas kaut kādā mirklī iesaistās dažādās kaujās, kamēr vienlaikus frontes līnijas tikpat kā nepakustas. Mēs lielākā mērogā neietekmējam notikumus Pirmajā pasaules karā. Bet tur ir tā otra puse, ka vienlaikus cīņu laikā mainās latviešu apziņa par to, cik mēs esam stipri un ko mēs spējam ietekmēt lielvaras sastāvā. 

Grāmatas caurvijošais stāsts ir par to, kā mēs apzinājāmies savu spēku, spējot ar ne pārāk lielu pulku cilvēku izdarīt lielas lietas. Piemēram, strēlniekiem tiek solīts, ka Krievijas armiju interesē cīņa par Kurzemi, bet kādēļ lai viņiem šāda interese būtu? Viņiem ir svarīgi nostiprināt pozīcijas, pārlieku neriskēt, lai neveiksmes rezultātā vācieši ātri neaizskrien uz Maskavu. Viņiem bija jādomā par visu kopumu, un mēs bijām neliela daļiņa no tā. Bet tam latviešu puikam, kuram mājas jau ir vācu pusē, Kurzeme un frontes līnijas pārraušana ir viss. Motivēti latviešu puikas izdara vairāk, un viņi izdara daudz, saprotot, ka paši var lauzt notikumu gaitu un cīnīties. Un tas būtiski maina mūsu noskaņojumu nākamajos gados. 

Spekulatīvs jautājums: vai tu esi domājis, kā būtu mainījusies mūsu identitāte vai koncepts, ar ko mēs saprotam latvietību, ja nebūtu bijis Goldmaņa un Zālīša uzsaukuma 1915. gadā?

Ļoti daudz kas tālāk notika ar latviešiem… Puikas padsmit gados izkaujas un izcīnās, un pēc pāris gadiem sastopas ar vēl vienu karu un izsūtījumiem. Tas ir ietekmējis to, kādi mēs esam šobrīd. Mani pārsteidz, lasot par to laiku, tāds jēdziens kā "latvietis viltīgais". Tu zini, ka tev nav nekādas iespējas izveidot latviešu vienības, tāpēc "Pulcēsimies zem latviešu karogiem" uzsaukumā Krievijas Domē Goldmanis ar Zālīti uzsvēra, ka mēs vienmēr būsim Krievijas impērijas sastāvā. Iekļaujot tādus vēstījumus, tu zini, ka būs labāka iespēja, ka tev atļaus veidot latviešu vienības un tas būs labs pamats, lai ietu tālāk – varētu runāt latviski, apmainīties ar informāciju un paši domāt, apzināties sevi kā tautu. Jo tajā mirklī, kad mēs esam izkaisīti nelatviešu bataljonos, mums jau nepaliek tik daudz iespēju meklēt kopējo. Ir grūti pateikt, kā tas būtu mainījies, bet tas ir viens no stāstiem. Strēlnieki ir tikai viena sadaļa Pirmajā pasaules karā, bet ir liela daļa ar tiem, kuri pirms tam tika mobilizēti cara armijā un mira Prūsijā. Mēs par viņiem zinām vēl mazāk nekā par strēlniekiem.

Pēc tam arī sarkanie strēlnieki.

Manuprāt, tas savelkas kopā ar šodienu, kad mēdzam filozofēt par to, kā būtu, ja būtu. Arī toreiz cilvēki līdz pēdējam neticēja, ka būs karš, līdz tas sākās… Tajā mirklī tu esi pakļauts informācijas vakuumam un propaganda ir divreiz spēcīgāka par iespēju noskaidrot patiesību. Domājot par mūsdienām, daudziem ir ilūzijas par emigrāciju kara briesmu gadījumā. Interneta nav, benzīntanki beidzas, un mums ir viena Bauskas šoseja ar divām joslām. 

Mums ir viegli filozofēt, ka ir iespējams braukt ar laiviņu līdz Zviedrijai, kā ir lasīts vēsturē, un ka mēs esam tik fiziski spēcīgi un varam to paveikt. Te savukārt nāk pretējais skatpunkts, kas ir grāmatā: tikko visi saprot, ka nekāda atkāpšanās ceļa nav un ir jāstājas pretī, – tā mēs kļūstam milzīgs spēks. Tas ir tas, kas notiek Goldmaņa uzsaukuma laikā un vēlāk arī Cēsu kaujās, kas rada milzīgu pieplūdumu ar cilvēkiem, gribot stāvēt par Latviju. Tikko tev ir desmit tūkstošu ar motivētām acīm, tu esi neuzvarams. Par sarkanajiem strēlniekiem – viņu situācija ir tāda, ka tikko viņi ir vīlušies Ziemassvētku kaujās, stāstos, ka viņi cīnās par Jelgavu un Kurzemi, un solītajā izšķirošajā uzbrukumā. Nekas nemainās – viņi jūtas cara nodoti. Strēlnieki tai brīdī piekļaujas idejām, kas ir vistuvāk, un tajā brīdī sarkano idejas atbilda tam, ko vairākums meklēja: saprotamas un loģiskas lietas. 

Un gāzt iepriekšējo sistēmu.

Jā, iedot maizi un zemi. Visu godīgi. Tad pagāja pusgads, kad daļa saprata, ka ideālismam vajag kādu pamatu. 

Grīns ir tulkojis Remarka Rietumu frontē bez pārmaiņām, kurā būtisks lielums ir zudusī paaudze, veidojoties paralēlei ar Dvēseļu puteni. Vai, tavuprāt, mūsdienās var runāt par kādu mūslaiku zudušo paaudzi?

Man sāpīgs jautājums ir dzimtu trūkums mūsdienās, jo daudzas spēcīgas dzimtas tika aprautas ar deportācijām un PSRS gadiem, rezultātā jauniem cilvēkiem pietrūkst elementāra padoma. Skolotājiem, kuri gadiem ir mācījuši citu sistēmu, Dievs dod inteliģenci un spēkus pārorientēties tālāk, viņiem bija grūti mūsu paaudzei kļūt par autoritātēm. Savukārt vecākiem  apjukums par sistēmas maiņu vispār ir milzīgs, tāpēc izveidojas paaudze, kurā daudziem nav īsti no kā pakāpties. Man ir tāda sajūta, ka tie nākamie, kas tagad ir pavisam jauni, ir jau daudz spēcīgāki – viņiem ir piemēri, kas jau daudz vairāk ir pielāgojušies mūsdienām un apdedzinājušies ar brīvības iespējām. Es domāju, ka mēs vēl esam pārejas periodā, kurā saknes veidojas no jauna. 

Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 10. – 16. novembra numurā!

 

 

Top komentāri

Edge
E
Apzināti un mērķtiecīgi neoliberālisma ideologi "pieputeņoja" Latvijas vēsturi, tāpēc par "kļūdām" jauniešu patriotiskajā audzināšanā nenākas brīnīties, gluži kā par vēsturnieku uzvedību: "Akadēmiski augsta līmeņa strēlnieku vēsture nav sarakstīta, un diezin vai pārskatāmā nākotnē tas tiks izdarīts." DR. HIST. JĀNIS ŠILIŅŠ (Kdiena, 7. maijs, 2014.)
dosjē
d
rusnacists Edge - rusdebils putirastu prostitūta, ruskvekšķis rusmelis rusidiotšovmenis, kas specializējas tukšvārdīgā, bet skaļā rusdebilkvekšķēšanās un Latvijas kino un vēsturi. Pretendē uz ''intelektu'', kura viņam gan nav.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata