Sarunas bez rokasspiediena

Diplomāts ir profesija, kurā katram sīkumam, jokam, piezīmei un rokasspiedienam var būt nozīme. Latvijā diplomātu skolas nav, taču tas nav traucējis dažiem mūsu valsts pārstāvjiem iepeldēt starptautiskos ūdeņos. Bijusī diplomāte Ilze Juhansone tagad vada Eiropas Komisijas (EK) civildienestu ģenerālsekretāres amatā, cilvēktiesību eksperte Ilze Brands-Kehris ieņem ANO ģenerālsekretāra vietnieces cilvēktiesību jautājumos amatu, politiķis Valdis Dombrovskis (JV) kļuvis par EK viceprezidentu, tāpat jāpiemin bijušā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka vārds. Tagad šim pulciņam pievienojusies arī Baiba Braže, kura kopš maija kļuvusi par NATO ģenerālsekretāra vietnieci publiskās diplomātijas jautājumos. Tik augsta posteņa NATO Latvijai nav bijis. Pati viņa SestDienai gan atzīst, ka nekad nav domājusi par amatiem, bet no sirds darījusi savu darbu. Tas līdztekus bagātīgajai pieredzei, kas ir atmodas laika paaudzes privilēģija, palīdzējis izturēt sarežģīto atlasi uz augsto krēslu.

Oficiālais CV vēsta, ka Braže ieguvusi divus maģistra grādus Latvijas Universitātē – vienu tiesību zinātnē (1990), otru – komunikāciju zinātnē (2002). Karjeru Latvijas ārlietu dienestā viņa sāka drīz pēc neatkarības atjaunošanas – 1993. gadā. Vadījusi vairākus Ārlietu ministrijas departamentus, tostarp Drošības politikas un starptautisko organizāciju, kā arī Komunikāciju departamentu. Bijusi Latvijas vēstniece Nīderlandē un pastāvīgā pārstāve Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijā (OPWC). Taču lielāku atpazīstamību Braže ieguvusi pēdējo gadu laikā, jo kā vēstniecei Londonā viņai bija jāskaidro jautājumi saistībā ar Brexit, tai skaitā attiecībā arī uz lielāko latviešu diasporu pasaulē, un jāatbild opozīcijas pārmetumiem par vēstniecības rīcību, britu iestādēm izņemot bērnus no latviešu ģimenēm.

Braže bija starp tiem Latvijas diplomātiem, kuri kopīgiem spēkiem panāca Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, kaimiņu lielvalsts pārmetumu apstādināšanu par Latvijas un Igaunijas cilvēktiesību situāciju un mūsu valsts iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. ''Man ir paveicies,'' nenoliedz diplomāte.

Kā jūs sveicināties tagad – kovidlaikā?

Vai nu pa gabalu samājamies, vai ar militārajiem kolēģiem – ar elkoņiem saskaroties.

Rokasspiediens vairs nav aktuāls?

Nav gan.

Cilvēku attiecības arī piedzīvo pārmaiņas. No vienas puses – kļūstam tālāki, vēsāki cits pret citu, no otras – daudz vieglāk varam piekļūt, aizsūtot vienu ziņu feisbukā. Jūs esat ārlietu dienestā jau teju kopš neatkarības atjaunošanas – kā šajā laikā ir mainījusies publiskā diplomātija un sarunu vešanas māksla?

Informācijas apjoms, kas ikdienā nonāk pie jebkura cilvēka – neatkarīgi no tā, vai viņš ir diplomāts vai nav –, ir palielinājies. Tas kļuvis fragmentārs un sadrumstalots. Agrāk bija galvenais televīzijas kanāls, vienas galvenās ziņas, kuras visi skatījās vienā laikā, vēl arī radio. Valsts dzīvoja vienotā informācijas telpā. Tagad šī informācijas telpa ir globāla. Arī informācijas avoti ir mainījušies – tie joprojām ir televīzija un radio, bet dominē sociālie mediji, īsziņas, ziņas internetā. No vienas puses, tā ir liela iespēja, jo cilvēki var daudz vairāk izvēlēties to, ko viņi grib saņemt, un paši veidot savu informācijas burbuli. No otras puses, tas rada sabiedrības atomizēšanos – sadalīšanos zināmās grupās vai burbuļos ar nelielu savstarpēju saskari. No sabiedrības izturētspējas un drošības viedokļa tas nav labākais scenārijs – joprojām ir ļoti svarīgi noturēt ja ne apvienotu, tad vismaz kaut kādā ziņā integrētu informācijas telpu.

Kovidlaiks vēl vairāk visu ir digitalizējis. Cilvēki daudz mazāk satiekas, un tas neapšaubāmi iespaido diplomātu profesiju, jo sarunu vešana tomēr ir kontaktēšanās. Saruna ir tad, kad cilvēkus satiec.