Jaunā teātra sezona režisorei Mārai Ķimelei sākusies intensīvi, oktobris pienācis ar divām pirmizrādēm – Tallinas Pilsētas teātrī tapis Antona Čehova lugas Tēvocis Vaņa iestudējums, bet Liepājas teātrī nupat pirmizrādi piedzīvoja arī pavasarī iesāktais Ivana Viripajeva Saviļņojums. Tikpat intensīvs darbs Ķimeli šogad sagaida arī Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), kur viņa kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu vada režijas kursu 13 studentiem, kuriem šis ir pēdējais studiju gads, tāpēc jāgatavojas diplomdarbu izrādēm.
"Man šī vasara bija ārkārtīgi noslogota, jo pavasarī bija paredzēta Liepājas teātrī pirmizrāde, bet, tā kā aprīlī nevarēja strādāt, tad mēs mazliet pamēģinājām maijā, ievērojot visus noteikumus. Jūnijā darbs Liepājā bija jāpārtrauc, jo braucu uz Igauniju. Aizsāku tur mēģināt Čehova Tēvoci Vaņu. Mēs viņu nosaucām vienkārši par Vaņu," stāsta Māra un piebilst, ka Čehova darbs ļoti sasaucas ar mūsdienām un "tie labie materiāli katru reizi atveras citādāk". Savulaik, šo darbu iestudējot Jaunajā Rīgas teātrī (Jāņonkulis, 2010. gads), režisorei bijis svarīgi parādīt, ka mīts par Čehova varoņiem kā dīkdieņiem ir nepareizs. "Viņi ir lauku cilvēki, viņi visu laiku strādā." Savukārt šī gada iestudējumā Māra vairāk domājusi par pakļaušanos un nepareizi izdarītām izvēlēm. "Par to arī izrāde – mūsu nerealizētajām iespējām, kuras mēs paši esam kaut kādā brīdī palaiduši garām. Paši. Nevis kāds cits," izrādes noskaņu Tallinā ieskicē režisore.
Mūsu saruna notiek attālināti – izmantojot Facebook. Tur viņa savai profila bildei pielikusi teikumu: "We are with you, democratic Belarus." (Mēs esam ar jums, demokrātiskā Baltkrievija – no angļu val.) "Es ar lielām šausmām skatos uz visu to, kas tur notiek," to komentējot, emocionāla ir Māra.
Pastāstu, ka šobrīd neesmu Latvijā, bet Islandē, taču tieši attālums ļauj novērtēt to, kas mājās bijis labs un labāks nekā citur, uz ko Māra smejoties atbild, ka tā jau ir, kad viņa strādājusi Vācijā, arī ilgojusies pēc aktieriem Latvijā. "Latviešu aktieri ir ļoti labi," viņa lepni piebilst un atzīmē, ka tādas ir arī sievietes. "Man jau liekas, ka latviešu sievietes ir kaut kas apbrīnojams, es tiešām uzskatu, ka viņas ir labākās. Latviešu sievietes ir izcilas! Saprātīgas, čaklas, talantīgas, skaistas, seksuālas un labas mammas. Bet nevajag aizmirst, ka Latvijā uz vienu vīrieti ir četras sievietes. Ja tas tā nebūtu un latviešu vīrieši netiktu nīcināti un noverdzināti vairāku gadsimtu laikā, bet būtu tas normālais samērs, tad es nezinu, kas mēs būtu – droši vien kaut kādi pārcilvēki."
Īsi pēc sarunas ar Māru Ķimeli piedzīvoju arī pirmo zemestrīci savā dzīvē. Uz vairākām sekundēm sajūtu stiprus grūdienus, kas nāk no zemes, bet kuru izcelsmi pirmajā mirklī savā nepieredzējušajā prātā izskaidrot ir grūti. Bet varbūt tā ir mūsu saruna, kas turpina ievibrēt jau citā enerģijas līmenī.
Jaunā teātra sezona Covid-19 pandēmijas laikā tev sākusies ļoti intensīvi – ar divām pirmizrādēm oktobrī.
Desmit dienu laikā Liepājas teātrī izlaidām aizsākto un uz pusgadu pārtraukto iestudējumu – Ivana Viripajeva Saviļņojumu. Tas tiešām bija traks numurs, jo tā pārslēgties no viena darba (Čehovs. Vaņa Tallinas Pilsētas teātrī, pirmizrāde 3. oktobrī) uz otru bez atpūtas nemaz nav vienkārši. Bet mums tas bija jāizdara, jo teātri tagad ir apdraudēti.
Šajā laikā arvien vairāk apzināmies, ka teātris ir kļuvis par ekskluzīvu māk-slu. Dzīvā saskarsme kļūst aizvien grūtāk pieejama un līdz ar to arvien nozīmīgāka abām pusēm: gan aktieriem, gan skatītājiem. Tas pats attiecas uz mūziku – koncertiem dzīvajā. Tā ir liela vērtība. Tiešām jājūtas kā Francijas karaļa Ludviķa XIV galmā, kur desmit galminiekiem tika spēlētas garas un lielas izrādes. Tagad teātris būs retajam pieejams prieks, jo šobrīd skatītāju zālēs drīkst būt tikai neliels skaits cilvēku. Līdz ar to arī biļetes kļūst dārgākas, bet ieņēmumi lielākajai daļai cilvēku – mazāki. Izņēmums, protams, ir masku ražotāji un biznesi, kuri plaukst uz Covid-19 rēķina. Arī tādu nav mazums, bet mēs pārējie esam zaudētājos. Aktieriem bez izrādēm algas ir ārkārtīgi niecīgas, un līdz ar to katra atceltā izrāde ir sitiens ne vien pa mākslas jomu, bet arī aktieru dzīves līmeni.
Kā tev šķiet, kā mums būtu jāreaģē uz šo situāciju?
Mani ļoti sajūsmina tie teātru direktori, kuri rīkojas apsviedīgi un izlēmīgi. Šajā laikā ir jābūt ļoti reāli domājošam, ar skaidru galvu. Jāapsver reālie riski un nav jāpakļaujas histērijai, panikai vai pārspīlētām reakcijām uz iespējamo apdraudējumu.
Bet brīžiem pārņem sajūta, ka neviļus cits uz citu jau raugāmies ar aizdomām, izvērtējam, kāds ir cilvēka dzīvesveids, atbildības izjūta. Vai tik viņš nav slims? Ko darījis vakar, ko šodien?
Man ir labi, mans kontingents – aktieri – ir ļoti atbildīgi. Piemēram, visiem Liepājas aktieriem ir ģimenes un bērni. Tā sabiedrība, kurā es apgrozos, ir labākā no iespējamajām.
Iespējams gan, ka aktieri vienmēr ir bijusi labākā iespējamā sabiedrība tev.
Noteikti! Kaut arī es vienmēr esmu draudzējusies ar vizuālās mākslas pārstāvjiem. Viņi ir tādi bohēmiskāki.
Aktieri arī mēdz būt lieli bohēmisti.
Atšķirība ir tāda, ka aktieri strādā kolektīvā, viņi ir spiesti rēķināties viens ar otru, spiesti būt iecietīgi pret otra trūkumiem. Gleznotājiem, tāpat kā rakstniekiem, ir tā brīnišķīgā priekšrocība, ka viņi strādā vienatnē, un tādēļ ir noilgojušies pēc kompānijas, pēc kaut kādas atslodzes sabiedrībā. Mums tas ir otrādi. Mēs esam nostrādājušies kolektīvā, un pēc tam gribas būt mājās vienam vai ar ģimeni.
Vēl nezinām, kādas sekas Covid-19 krīze atstās uz cilvēku psiholoģiju, bet kā tev šķiet – kādas iespējas šis laiks piedāvā teātrim? Vai šis ir arī izdevību laiks?
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 23.-29. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!