Austrālijas dienvidos ir vēla pēcpusdiena, Latvijā – pusdesmit no rīta, kad saziņojos ar Gintu Zilbalodi, kurš piedalās Melburnas Starptautiskajā kinofestivālā. Tā konkursā Spožie horizonti/Bright Horizons iekļauta viņa animācijas pilnmetrāža Straume (2024). Pēc mūsu sarunas Gints devās uz festivāla noslēguma ceremoniju, kurā tapa zināms, ka viņa un komandas nospriegotais kinostāsts par tumši pelēko kaķi ir saņēmis žūrijas specbalvu. Likumsakarīgs turpinājums pēc filmas veiksmīgās pirmizrādes 77. Kannu kinofestivāla konkursā Īpašais skatiens/Un Certain Regard, kam sekoja cildenas recenzijas un cits par citu lingvistiski asprātīgāki epiteti par filmu, nodēvējot to pat par "animācijas revolūciju". Starptautiskās kinonozares kolēģu prognozes ir vēlīgas arī ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars kontekstā, Latvijai piesakot Straumi kā savu pretendenti starptautiskās filmas kategorijā.
Pats Gints šobrīd atrodas sava dzīves ceļa jūtīs, un viņa soļiem ir vērts sekot līdzi. Šo filmu veidotāju varētu raksturot kā vizuāli domājošu animācijas tīrradni, kurš iestrādā videospēļu un spēlfilmu paņēmienus animācijas leksikonā. Nedaudz viņš ir arī renesanses cilvēks, jo ir iesaistīts teju visos savu filmu veidošanas aspektos un atjautīgi risina savu darbu emocionālo pasauli, nezaudējot interesi par paša radītajiem alegoriskajiem varoņiem. Un arī skatītājiem. Tikko, 28. augustā, ir pagājusi filmas Straume Latvijas pirmizrāde, pirms kuras Gints gaidīja tikšanos ar vietējo auditoriju, cenšoties vēl tikai aprast ar pasaules uzmanību šķietami vienkāršajai fabulai par dažādiem dzīvniekiem, tostarp izdaudzināto kaķi, kas nonāk ūdenspasaules varā.
Būdams filmas režisors, operators, montāžas režisors, producents un scenārija un mūzikas līdzautors vienā personā, Gints tomēr nevēlas atklāt par filmas ideoloģiskajiem un filozofiskajiem slāņiem pārlieku daudz. Kopā ar latviešu, franču un beļģu komandu viņš rūpīgi veidojis Straumi daudzus gadus, atgriežoties pie savas 2012. gada īsfilmas Ūdens motīviem. Tas ir darbs par postapokaliptisku pasauli bez cilvēkiem, bet ar saujiņu radību – kaķi, lemuru kapibaru, labradoru un sekretārputnu – un ne vienu vien jau spējis pārsteigt ar vizuālo dramaturģiju, pašam noklusētu pravietismu un vairīšanos pirksta izstiepšanas aktuālo dežūrtēmu virzienā. Tam ir domāts skatītājs – tieši viņam pašam "jāatver filma", un pasaule to, šķiet, ir sapratusi un izdarījusi.
Pirms nepilniem pieciem gadiem, kad iznāca Ginta debijas filma Projām (2019) par mītisku motociklistu, kurš traucās prom no Tumšā tēla, tā guva rezonansi daudzos festivālos un arī Latvijā. Režisora vientuļnieka tēls, protams, ir pievilcīgs, tomēr toreiz izšķiršanās veidot trīsdimensiju animācijas filmu vienatnē nav bijis dumpiniecisks žests. Kā sarunā atzīst Zilbalodis – tā ir pragmatisku apsvērumu, finanšu un darba metodes summa. Ar Straumi viņš – tāpat kā filmas kaķis – mācās būt kopā ar citiem un ārkārtīgi precīzi, vērīgi un sirdsgudri redz pasauli sev apkārt.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30. augusta - 6. septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!