Daudzi cilvēki šodien sūkstās par ilgus gadu desmitus šeit piedzīvoto, kad neko nevarēja dabūt gatavu visvienkāršākajā veidā, kāds likuma ietvaros iespējams, – nopirkt par naudu, ja tāda ir. Toties cilvēki bija spiesti saņemties un paši cīnīties par savu labklājību – iemācīties remontēt dzīvokļus, auto un citu tehniku, lai kaut kā nodrošinātu sev nepieciešamo vai vēlamo. Mārtiņš Krastiņš kopš bērnības aizrāvies ar skaņu pasauli, cenšoties meklēt ierakstus, ko piedāvāt citiem cilvēkiem vislabākajā kvalitātē, kāda iespējama. Septiņu gadu vecumā pieteicies par dīdžeju klases vakaram, kas bijis viņa kvēlākais sapnis jau toreiz. Naktī pirms šī notikuma nav pat varējis mierīgi aizmigt. Sākumā tās bija kasetes, kas atskaņotas no sava un vēl kāda atnesta magnetofona, kas pieslēgti skolas plašu atskaņotājam, kāds nu tur bija pieejams. Pirmajai klasei tas licies vareni! No septītās klases jau regulāri spēlējis diskotēkas Slampes Zemgales vidusskolā, kur mācījies. Ar kādu draugu, kurš dzīvojis pretējā mājā, reiz sameistarojuši paši savu telefona līniju. Kā detaļas skaņas pārraidīšanai pa vadiem, kas novilkti starp trešā stāva logiem, izmantoti kasešu pleijeri, atskaņošanas galviņu vietā pievienojot mikrofonus. Vēlāk, 1999. gadā, jau pārcēlies uz Rīgu, ar Latgalītes tirgū pirktiem firmas Oktava mikrofoniem un no kasešu pleijeru detaļām sameistarotiem priekšpastiprinātājiem, kas pieslēgti pie datora, veicis pašus pirmos Imanta Dakša ierakstus, kas klejoja internetā un ļāva cilvēkiem iepazīt tolaik vēl jauno, par kliedzošā folka pārstāvi nodēvēto dziesminieku (kuram pašam gan šis vārds "dziesminieks" šķiet tāds diezgan smieklīgs un vecmodīgs).
Studējot Ventspils Augstskolā, nedēļu nogalēs pāris pilsētas izklaides vietās viņam sanāca piestrādāt par dīdžeju, kas ļāva sevi uzturēt, nestrādājot, piemēram, būvmateriālu veikalā, kā to darīja daži kursa biedri. Jau tad Mārtiņš digitalizējis ierakstus no vecajām platēm, cenšoties iegūt vislabāko rezultātu, kāds iespējams, lai cilvēkiem būtu bauda klausīties skaņas maksimāli tuvu tam, kā to vēlējušies paši mākslinieki un to laiku skaņu režisori. Un šodien tas Mārtiņam jau ir ne vien aizraujošs hobijs, bet ikdienas nodarbošanās, jo projektu vadītāja darbu izstudētajā specialitātē informācijas tehnoloģiju jomā viņš beidzot atstājis, atzīstot, ka finansiāli tas bijis krietni ienesīgāks, bet no tā visa ir maz, ko atcerēties. Tagad viņš jūtoties daudz priecīgāks.
No Dakša līdz Paulam
Gandarījums, lepnums un prieks kā par savu paša bērnu bija Mārtiņa sejā, pirms pusgada pasniedzot man Raimonda Paula pirmās plates jaunizdevuma eksemplāru. Toreiz jau saražotās plates pārdošanā vēl nenonāca, jo bija priekšā šī dubultalbuma dizaina pabeigšanas darbi – kartona priekšvākam ar melnbaltu autora fotogrāfiju pa virsu uzvelkams caurspīdīgs, bet stingrs materiāls ar uzrakstu "Raimonds Pauls" augšā – identisku kā uz komponista vecās plates ar citu foto pie klavierēm sarkanā rāmī, kas pirmoreiz nonāca uz klausītāju atskaņotājiem 1969. gadā.
Jaunā izdevuma atveramajā vākā ar muzikologa Oresta Silabrieža aprakstu, dziedātāju fotogrāfijām un dziesmu vārdiem ievietota vēl viena liela plates vāka izmēra bilde ar Paulu, drukāta uz caurspīdīga materiāla, un tajā iestiprināts kompaktdisks ar tiem pašiem ierakstiem, kas platē. Šāds izdevums ir ne vien mūzikas mīļotāja, bet katra smalku lietu kolekcionāra lepnums – dizainu veidojis Ivars Veinbergs, kurš līdz šim izcēlies ar ekskluzīvu pavisam citas paaudzes mūziķa Jura Simanoviča soloalbuma Kā samierināties ar savu nenozīmību vāku (tajā bija iestrādāti kustīgi saplēstu vinila plašu gabaliņi). Visus tikko pieminētos cilvēkus vieno tiltu celšana starp paaudzēm – Simanoviča krogu Aleponija apmeklē dažāda vecuma radoši cilvēki, tā zāli, kas šobrīd ir viena no labākajām dzīvās mūzikas baudīšanas vietām Rīgā, ar pirmo koncertu iesvētīja klasiskā grupa Dzeltenie pastnieki, un arī Mārtiņš Krastiņš nav tikai ar senu kultūras vērtību glābšanu apsēsts dīvainis. Viņa pirmā pieredze mūzikas ierakstīšanā jau profesionālam pietuvinātā līmenī bija, mācoties džeza vokāla specialitātē Ventspils Mūzikas vidusskolā un veicot kursa biedru Kaspara Vizuļa, Evijas Vēberes, Toma Mikāla un citu tur studējušo jauno mūziķu ierakstus.
Arī uz mūsu sarunu Mārtiņš atnāk pēc kārtējā Imanta Dakša albuma ieraksta. Nupat iznācis izcili skanošs Baložu pilnu pagalmu jaunais albums, kas arī lielā mērā ir Mārtiņa nopelns, un tikko viņš esot sagatavojis izdošanai platē (nomāsterējis) arī grupas N0tinghila pirmo un pēdējo albumu, jo tās līderis – talantīgais un daudzpusīgais mūziķis Matīss Runtulis – šopavasar atstāja šo pasauli.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 16. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!