Savu radošo procesu Ilga neromantizē un atzīstas, ka pie rakstāmgalda dodas bez sentimentālām trīsām, drīzāk – kā uz ikdienas darbu. Noveles turpinājumu savā mērcē, romānu Kumeļu sauks Delveris viņa uzrakstījusi vienā ziemā un ir pārliecināta, ka Blaumaņa radītos tēlus interpretē daudz tuvāk autora iecerei nekā Leonīds Leimanis to darījis latviešu skatītāju iecienītajā filmā Purva bridējs.
Izaicinājumu savā fantāzijā turpināt Blaumaņa noveli Ilgai metuši bibliotēkas lasītāji, vairākkārt jautājot un izsakot savas versijas, kā Kristīnes dzīve varētu attīstīties kopā ar Edgaru. "Tas jau tikai šķiet kā tāds liels izaicinājums," konstatē Ilga. "Pasaules literatūrā populāru rakstnieku darbu turpinājumi nav nekas jauns. Tādi ir, piemēram, Džeinai Eirai, Dziedoņiem ērkšķu krūmā, Vējiem līdzi. Esmu tos lasījusi."
Autorei pašai pirms darba uzsākšanas nav bijis iepriekš izdomātu sižeta attīstības līniju, viņa ļāvusies jaunrades procesam, faktiski – savdabīgai tēlu atdzīvināšanas metodei. Ilga pati atzīst, ka tā nav literāra, drīzāk psiholoģiska. "Vairākus gadus mācījos pie psihoterapeita Viestura Rudzīša. Apguvu psihodrāmas metodi, kas izmantojama gan savas, gan pārējo cilvēku būtības izpratnei, taču tikpat labi tā attiecināma uz literāriem tēliem. Cilvēku psiholoģija pamatos jau ir vienāda. Ar šīs metodes palīdzību iespējams ieiet jebkurā tēlā un redzēt gan viņa noklusēto, gan pagātni, gan nākotni. Psihodrāmas metode ļauj identificēties ar jebkuru tēlu un rakstot pašai kļūt par to. Tas man palīdzēja. Vienam grāmatas lasītājam tās darbība patīk vairāk, otram – mazāk, bet neviens man nav sacījis: tā tas nevar būt."
Metode varbūt arī ir laba, taču daudzu lasītāju cerības uz laimīgu notikumu attīstību tā izposta un Edgaram liek aiziet bojā. Rakstniecei pašai gan tas šķiet tikai likumsakarīgi. "Tādi cilvēki kā Edgars nemainās. Šis tēls būtībā bija sevi izsmēlis, attīstība nebija iespējama. Kristīne aizgāja vienā virzienā, viņš – otrā. Manā ģimenē tādu Edgaru nav bijis, bet no malas esmu viņus redzējusi. Zinu, kā šie cilvēki paši un viņu sievas mokās. Simts gadi no Blaumaņa laika pagājuši, bet šī problēma nav mainījusies. Turpat mēs esam."
Atšķirībā no Blaumaņa, Ilga savā grāmatā daudz pievēršas Kristīnes erotiskajai dzīvei – tas neesot bijis rakstnieces pašmērķis, drīzāk iespēja parādīt dzīves realitāti. "Vai tad agrāk tie cilvēki kaut kādā modē nevairojās? Ja viņi to nedarītu, mēs jau arī te nesēdētu. Kad cilvēki apprecas, viņiem taču tūlīt sākas intīmas attiecības. Turklāt Edgars Blaumaņa darbā pozicionēts kā ļoti erotisks puisis. Loģiski, ka pēc kāzām viņam ar Kristīni bija intīmas attiecības! Kristīne līdz tam bija augusi un dzīvojusi ar māti, jo tēvs gāja bojā, kad viņai bija deviņi gadi, nebija arī brāļu un māsu, tāpēc intīmajā dzīvē viņa bija ļoti neizglītota. Es gribēju parādīt, kā Kristīne no jaunas meitenes pārvēršas sievietē. Tolaik sievietes precējās uzreiz pēc iesvētībām, jo vēlāk precību tirgū bija nevajadzīgas. Viņas vienkārši nelietoja kosmētiku, izkrita zobi, un protēzistu pakalpojumus jau nesaņēma. Trīsdesmit gadu vecumā sievietes izskatījās tā, kā jau nu dabiski izskatījās."
Nevēloties laupīt Sestdienas lasītājiem grāmatas Kumeļu sauks Delveris atklāšanas prieku – ja nu tik tālu nonāks, tomēr jāpasaka, ka Kristīnes dzīve pēc Edgara nāves nekļūst par bezcerīgu nelaimīgas sievietes eksistenci, jo viņa satiek savam raksturam un ētiskajam uzstādījumam atbilstīgu vīrieti – Induli. "Edgara rokās viņa vairāk ieguva fiziskajā līmenī, bet attiecībās ar Induli uzplauka garīgi," atzīst Ilga.
Vairāk par Ilgu Liepiņu un viņas sarakstīto grāmatu lasiet 20.decembra žurnālā Sestdiena!