Instrumenti izdod savu pēc skaita trešo albumu Iekams, iepriecina savus fanus ar koncertiem un atzīst, ka sasnieguši vēl nebijušu atklātības līmeni. Gan personīgo, gan mūzikā vispār.Fragments no intervijas:**Vai, jūsuprāt, jaunais albums ir solis attīstības virzienā un Instrumenti iziet jaunā līmenī?Man šķiet, "attīstība" ir maigi teikts. Es domāju, ka tas ir diezgan spējš pagrieziens ļoti stiprā muzikālās patiesības virzienā. Šis albums noteikti ir daudz atklātāks un personiskāks. Tā ir lielākā attīstība, ko esam piedzīvojuši pēc trauksmainajiem pirmajiem diviem albumiem un visa tā, kas mūsu bagāžā bijis pirms Instrumentiem. Šis ir brīdis, kad arī personiski profesionālā varēšana ir sasniegusi punktu, kurā tā ļoti labi spēj atsaukties iekšējai nobriešanai un nokļūšanai jaunā attīstības un atbildības līmenī arī personīgās dzīves kontekstā.Klausoties jauno albumu, brīžiem rodas sajūta, ka skan diezgan tuvu tam, kā savulaik skanēja Cosmos. Vai piekrītat šim vērojumam?Pieļauju, ka mēs esam tuvāk Cosmos nekā pirmajos divos albumos. Jo mana sajūta par Cosmos nav tāda, ka gribētu to aizmirst un padarīt par kaut ko nebijušu. Taču pieļauju, ka, iesākoties Instrumentiem, mums zemapziņā bija liela vēlme šīs divas lietas nošķirt un parādīt cilvēkiem, ka tas ir kaut kas cits. Tāpēc varētu būt, ka skanējuma ziņā centāmies izteikties ar savādākiem līdzekļiem. Taču tagad, skatoties ar laika distanci, ir skaidrs, ka Cosmos bija kaut kas ļoti labs, un, atgriežoties tajās sajūtas, daudz kas ieskanas atkal.Vai Cosmos kā projekts ir miris?Kā kosmoss vispār varētu būt miris? Arī Cosmos nevaid miris. Mums ir domas par dažām aktivitātēm nākamgad.Kāpēc, izveidojot Instrumentus, sākotnēji slēpāt savu identitāti? Vēl 2010.gadā intervijā jūs pats noliedzāt, ka darbotos grupā Instrumenti.Praktiskais izskaidrojums tam, kādēļ vilkām galvā pandu maskas un slēpām savu identitāti, bija tas, ka abas grupas pastāvēja vienlaikus un negribējām radīt konkurenci tam, kas jau notiek. Gribējām radīt kaut ko tādu, kas citiem nesaistās ar neko jau esošu. Tāpēc bija ļoti interesanti startēt inkognito, redzot, kā cilvēki vērtē mūziku, nesaistot to ar konkrētām personībām. Vēlāk, kad tas kļuva apgrūtinoši, mēs to atmetām. Tas bija sociālais eksperiments — sākumā nemaz nepozicionējāmies kā grupa no Latvijas. Ar personīgu interesi nodevos tam, kā cilvēki uztver mūziku, ja viņi to nesaista ar kādu vēsturisku fonu. Reiz pēc koncerta, kur spēlēja vairākas grupas, biju jau novilcis masku un iegāju tualetē, kur nejauši noklausījos kādu sarunu. Tajā cilvēki sprieda par to, kāpēc ārzemnieki var tik labi nospēlēt, bet mūsējie nevar. Tas, ka mēs uzskatām, ka viss, ko dara cilvēki no Latvijas, ir jāapšauba, bet tam, kas nāk no ārzemēm, jādod handikaps, man liekas pētījuma vērta lieta. Kāpēc mums patīk sevi noniecināt? Kāpēc tikai pēc svešinieka uzslavas kaut kas mūsu acīs iegūst vērtību?Jums publiski ir labā puiša tēls. Bet jūsu tēvs ir stāstījis, ka bijis periods, kad divatā mitinājāties vienā dzīvoklī un nodevāties bohēmai. Tas ar šo tēlu neiet kopā. Vai esat to veidojis apzināti un ārpus tēla esat savādāks?**(Smaida.) Neesmu apzināti mēģinājis veidot tādu priekšstatu par sevi. Bet vienlaikus neesmu arī centies izcelt to, kas man nešķiet būtiski. Es neslēpju, ka roku zemi, eju pastaigāt ar suni, ēdu gaļu, lietoju vai nelietoju alkoholu. Tās ir nesvarīgas detaļas. Ja kaut kas no iepriekš minētā kaut kādā mērā būtu mākslas sastāvdaļa, tad es par to runātu. Ja tu esi Šeins Makgovans vai Pīts Dohertijs, tad tas ir savādāk. Bet šis ir cits gadījums, man ir citas intereses. Taču katrā ziņā nemēģinu izmālēties par teicamnieku. Es arī mēdzu piedzerties, būt depresīvā garastāvoklī vai sastrīdēties ar cilvēkiem. Bet tam ir vieta manā dienasgrāmatā, nevis žurnālā.
Vai mūsdienās mūziķi vispār vēl mēdz piekopt bohēmu, vai arī tā ir no senajiem laikiem palikusi leģenda?
Pieļauju, ka mūziķiem, salīdzinot ar citām jomām, svinību un svētku ir vairāk. Un tā ir eksaminējoša vide. Mūziķim apkārt bieži valda svinīga atmosfēra, ir daudz brīžu, kad kaut kas ir jāsvin. Ja vienmēr atsauksies aicinājumam, tad ilgi neizturēsi. Man ir nācies vērot skumīgas situācijas, kad redzu, ka bohēma paņem neadekvāti lielu nodokli. Redzams, ka varētu tapt vēl daudz interesantu lietu, bet cilvēks pamazām izgaist.
Visu interviju ar Jāni Šipkēvicu lasiet žurnāla Sestdiena 12.decembra numurā!