Sniedze: Latviešu aizbraukšanu neizjūtam

Var jau būt, ka sadegušais bija tikai viņas lauku meitenes naivums un biklums, jo tagad diplomētā teātra kritiķe pazīstama visupirms kā viena no drošākajām un perspektīvākajām kultūras dzīves rīkotājām. Sniedzes vadībā Valmieras drāmas teātris sasniedzis stāvokli, kad režisori, ja tā var teikt, stāv rindā, gribēdami te strādāt ar ģimeniskāko aktieru ansambli Latvijā, teātra cienītāji zina, ka Rīgā biļetes uz Valmieras viesizrādēm izpērk vienā mirklī, un ar Evitas  gādību režisora Oļģerta Krodera mūža izskaņa, lai cik nīgri viņš par dzīves jēgu neizteiktos pēdējās intervijās, bija kā daiļš dziedājums. Es nebrīnītos, ja reiz Sniedze kļūtu par kultūras ministri, jo viņa pati apgalvo, ka vismaz Valmieras teātris nekādu latviešu izmiršanu nejūt, un sevi apzinās vispirms kā latvieti un tikai tad kā sievieti, māti... jā, laikam viss biklums tomēr nav sadedzis, jo to, kas viņa gribētu būt visvairāk, Evita pagaidām šo prioritāšu rindā neizceļ.     Ja tev būtu jāintervē cita teātra direktors, ko tu visvairāk gribētu uzzināt?Gribētu uzzināt, cik ļoti tas viņam ir darbs un atbildība vai misijas apziņa un kā viņš spēj no tā atslēgties. Tā kā direktors operē arī ar valsts naudu, atbildība ir milzīga. Ja būtu vairāk līdzekļu, situācija būtu drusku labāka. Šobrīd par maksimālu darbu un atdevi maksā tik, cik var samaksāt. Visu teātru direktoru lielākā sāpe ir tā, ka nevari adekvāti samaksāt par darbu. Aktieriem vēl kaut kā var, bet tehniskajiem darbiniekiem... Bet tehnisko darbinieku nozīme ir ļoti liela, viņi atbild par visu, kas un kā uz skatuves. Viens nepareizi nolikts rekvizīts var izsist aktieri no lomas. Arī pustukša zāle var sabojāt aktiera garastāvokli. Vai Valmieras teātrī jūt latviešu aizbraukšanu? Laikam ne. Vai nu tie cilvēki, kas ir aizbraukuši, nenāca uz teātri, vai kas, bet skatītāju apjoms nav samazinājies. Ir vairāk jauniestudējumu, cilvēki nāk biežāk, un skatītāju masa palielinās. Pēdējā pētījumā iepriecinoša bija skatītāju vidējā vecuma pazemināšanās uz 40 gadiem, nevis 55, kā bija, tas ir labi. Protams, joprojām visos teātros skatītāju vīriešu un sieviešu attiecība nemainīgi ir 30 pret 70.Teātrī direktore ir valdniece, jeb ir arī lietas, ko tu gribētu darīt, bet nevari?Ir gan. Gribētu dabūt kādu režisoru, bet nevaru - gan naudas dēļ, gan tāpēc, ka viņi ir ļoti aizņemti. Man ir Eiropas režisoru saraksts, kurus es gribētu savā teātrī. Lielākoties jau viss riņķa dancis apstājas pie naudas, jo pārējais mums tā kā ir, visupirms jau brīnišķīga aktieru trupa, kura tiek papildināta ar jauniem aktieriem.Tu zinātu, kur var vairāk naudas dabūt?Naudas dabūšana - tie ir politiski lēmumi. Ja nevar palielināt naudas masu, ir jāskatās prioritātes. Ja gribam kultūru padarīt pieejamu, tā jādotē. Līdzko valsts nedod naudu kultūras iestādēm, palielinās biļešu cenas. Ja nebūtu dotācijas, Valmieras teātrī tad biļete maksātu 16 latus. Pašlaik Valmierā dārgākās biļetes maksā 9 latus. Kas notiktu, ja biļete maksātu tos 16 latus? Katram teātrim ir pētījums, pie kādas cenas skatītāju plūsma apstājas. Valmierā skatītājs pašlaik apstājas pie 10 latiem. Cilvēki iet uz teātri, bet, ja grib nākt visa ģimene, tad 16 latu reiz četri, plus vēl braukšana, kafijas - ne katra ģimene to varēs atļauties. Mums nav un nekad nebūs tādas tūristu plūsmas kā, piemēram, Londonā. Mēs apkalpojam Vidzemes reģionu, un arvien vairāk palielinās skatītāju plūsma no Rīgas, tā mums ir jau 20 procentu - sapnis! Valmieras teātris ir kultūrtūrisma fenomens - mazā, tikai 26 tūkstošu iedzīvotāju pilsētā simt cilvēku kopa spēj sapulcināt divreiz lielāku skatītāju skaitu, nekā pilsētas iedzīvotāju skaits. Tā ir arī diezgan liela naudas plūsma. Esam Vidzemes kultūras centrs!Kas ir šā fenomena pamatā?Psiholoģiskā teātra tradīcija un tas, ka mums ir spēcīgi aktieri, bet tiek kopts ansambļa teātris. Jā, varbūt tieši "ansambļa teātris" ir mūsu atslēgas vārds - izteikti radošs ansamblis, kurā visi spēlētāji spēj ievērot vienus spēles noteikumus neizvirzoties, "nezvaigžņojot". Par savējiem varu likt galvu ķīlā, Dace Eversa, kas tiešām ir zvaigzne, var mierīgi spēlēt arī vismazāko epizodisko lomiņu, izdarot to spoži un neizspēlējot sevi uz citu fona. Valmieras teātris radošajos meklējumos ir spējis saglabāt ansambli. Ja par savām lugām lasi kritiskus vārdus, vai spēj to uztvert bez emocijām?Protams, tas ir sāpīgi, bet vienmēr analizēju, kas tajā kritikā ir objektīvs un kas - saistīts ar manu personību. Bet lielākā sāpe man ir bijusi par to, ka Zojkina kvartira netika nominēta Spēlmaņu nakts balvai, nevis par manām lugām! Taču māksla ir subjektīva, tas jāņem vērā. Kad rakstīja Lilija Dzene, neapšaubāms kritikas etalons, tad arī kritiskai recenzijai bija ļoti liela nozīme. Es gaidu apstiprinājumu tam, ko esmu pati ieraudzījusi kā nepilnību. Ja to pasaka cilvēks, kam ir autoritāte teātra sabiedrībā, tas ir ļoti svarīgi. Ko tu teiktu savam dēlam Eduardam, ja viņš gribētu kļūt aktieris? Ka tā ir nenormāli grūta profesija, kurā jārēķinās ar to, ka, pabeidzis fakultāti, vari palikt arī uz ielas. Piemēram, šogad pabeidza brīnišķīgi jaunieši, bet tāpēc, ka visi štati ir pilni, viņi lielākoties paliek bez piesaistes teātrim. Labi, ka ir neatkarīgie teātri, kuros viņi var sevi pierādīt, bet izdzīvot ar to nevar. Aktiera dzīvi sarežģī arī tas, ka jāmāk ne tikai ieiet tēlā, bet iziet no tā.Valmierā jau ir leģendāras iziešanas un neiziešanas tradīcijas. Par tām neko nezinu, jo tādās nepiedalos!Visu interviju ar Evitu Sniedzi lasiet 23.augusta Sestdienas numurā!