Dēlu Roberts nav redzējis kopš 2008.gada janvāra. Tagad tiesa lēmusi, ka saskarsme pakāpeniski jāatjauno — kopā ar krīzes centra Skalbes speciālistiem. Tur, vismaz sākotnēji, viņiem būtu jātiekas. Taču pretējā puse šo spriedumu neņemot vērā un cenšoties izvairīties no tā, uz aicinājumiem tikties Skalbēs nereaģējot, kaut gan par tiesas sprieduma nepildīšanu var saukt pat pie kriminālatbildības.
«Jā, es pieņemu šo tiesas lēmumu, bet ja puika pats negrib ar viņu tikties? Kāpēc Abītis jau no piecu gadu vecuma slēpās no viņa aiz mājas un histēriski raudāja, kad Diners nāca viņam pakaļ? Viņš jau sen par tēti sauc citu vīrieti! Nu ko tagad, kad atkal parādījies vēl viens tētis, darīt? Bojāt puikam nervu sistēmu tāpēc, ka fiziski esi bijis viņa tēvs? Vai pēc loģikas tas būtu pareizi? Tikai tāpēc, ka Roberts grib būt tēvs? Parādi, kā tu esi dēlam palīdzējis! Kur tad viņš pazuda jau trīs mēnešus pēc kāzām? Ne jau mūsu vaina tā ir. Es negribu cilāt tos notikumus, un man nav vajadzības Dineru aprunāt. Lai viņš stāsta savus pekstiņus, kam grib. Tiesas lēmums? Ja viņš grib bojāt dēla dzīvi caur tiesām, lai tā dara un lai brauc dēlam pakaļ, ja puika no viņa nemuks. Es Albertu pie viņa nevedīšu un nedzīšu. Un ja bērns man pateiks, ka viņš to negrib, Diners nedabūs šo bērnu ne ar tiesām, ne bez tiesām. Lai svešs cilvēks vai speciālists pajautā Abītim, kurš ir viņa tētis!» situāciju komentē Gunārs Ķirsons.
Ja ne problēmas ar dēlu, pašlaik Roberts izskatās ar dzīvi apmierināts, radošā pacēlumā un mīļotās sievietes apčubināts. Jau vairāk nekā gadu mājas solī un rūpēs par no patversmes paņemto suni Argo un kaķenēm Šmurcīti un Šonīti viņš ir kopā ar Ilzi, kura pēc deviņu gadu darba pieredzes bankā pērn uzsākusi starptautisko kultūras sakaru studijas Kultūras akadēmijā. Kad Roberts trīs mēnešus bija Indijā, Ilze rūpējās par dzīvnieciņiem. Diners ceļojis sava audžutēva Arņa Siliņa Jogas centra organizētā grupā, kas piedalījās jogas nometnē pie Skolotāja Amrita Mahamedhas, taču tēlniekam bija citas intereses, individuāls plāns. Uz Indiju Roberts neesot braucis meklēt tikai garīgumu. Jogas nodarbībās nepiedalījies, doma bijusi apmeklēt tieši netālo Svamimalai pilsētiņu Tamil-Nadu štatā Indijas dienvidos, kur atrodas ap 40 tēlniecības, metālliešanas darbnīcu. Tur ir tūkstoš gadu senas, no paaudzes paaudzē pārmantotas un koptas tēlniecības tradīcijas un tehnikas. Gribējies tās redzēt un izmēģināt klātienē, apgūt vietējos paņēmienus un rast jaunus impulsus. Indieši bez modernām tehnoloģijām, elektriskiem instrumentiem spējot panākt perfektu galarezultātu. «Māksla jau arī ir saistīta ar sevis realizēšanu, tajā arī ir garīgums un meditācija, un radīšanas process sniedz gandarījumu. Šrikanda, indiešu tēlnieks, kura darbnīcā viesojos, ir no tiem cilvēkiem, kas grib dalīties, nodot savas zināšanas un pieredzi tālāk, neko par to neprasot, — kas latviešiem gan nav raksturīgi,» Diners stāsta žurnālam Sestdiena.
Ar akmeni Diners strādā mazāk — bronzas plastika šķiet mākslinieka idejām vairāk piemērota. Vasks kā pirmais materiāls ļauj labāk izstrādāt detaļas, panākt smalkākas nianses. Daudzos darbos gan materiāli ir kombinēti — metāls, akmens, keramika, koks, rags, inkrustācijas, iestrādāti pusdārgakmeņi. Mazas radībiņas, kā rūķīši, mošķīši, leprekoni, čūskiņas, ķirzaciņas raugās no visiem plauktiem un palodzēm. «Skatoties uz viņa darbiem, rodas sajūta, ka tie ir ne no šīs pasaules. It kā bērnišķīgi, jo viņš ir patiess, taču šis bērnišķīgums nav tik vienkāršs kā bērnu spēlītes. Es pat teiktu, ka brīžam tur parādās arī kas ļauns — kā jau pasaulē ir. Viņš ir ļoti interesants mākslinieks, absolūts tīrradnis Latvijas mākslā, kurš neņem vērā nekādas paradigmas, stilus, kuratoru diktātus un meinstrīmus. Dineram ir ļoti izkopts savs stils un viņa māksla uzbudina arī tādu ārpustēlniecības interesi. Tur ir fīlings! Īsts mākslinieks strādā iracionāli, un Roberts acīmredzot tāds ir,» mākslinieku raksturo LMA profesors Gļebs Panteļejevs.
Par talantīgu Dineru atzīst visi, ar ko runāts, taču kā par cilvēku — viedokļi diezgan krasi atšķiras. Roberts pats audzis ģimenē bez sava īstā tēva, to viņš saticis tikai reizi mūžā, un nekādu attiecību viņiem nav. «Jā, liktenīgi, bet kaut kas atkārtojas. Tikai manam tēvam nebija vēlēšanās būt ar mani. Bet man ir vēlēšanās tikties ar dēlu, lai arī ar bijušo sievu vai drīzāk — viņas vecākiem — saskaņa neradās,» Diners nopūšas. «Cilvēkam no ielas trāpīt ģimenē ar pretenzijām ir pārbaudījums. Kā mākslinieks Roberts nespēj iziet uz kompromisiem — nedz radošajā darbā, nedz dzīvē. Egocentrisms labā nozīmē ir mākslinieka pazīme, bet Ķirsons ir ne tikai radoša personība, bet vēl arī desu ražotājs. Ņemot vērā Dinera personiskās īpašības, viņi tiešām varēja nonākt pretējās ierakumu pusēs. Un tā arī notika. Katrs gribēja būt pats, un vispirms starp šiem dzirnakmeņiem nonāca Evija, bet pēc tam par situācijas ķīlnieku kļuva mazais Alberts Tristans. Tāpēc tradicionālā sabiedrībā netiek jauktas kastas. To no indiešiem var pamācīties!» spriež kāds Dinera cunftes brālis.
vispārzināms
Es
j