Bērnībā Ēriks slimoja ar astmu, tāpēc mamma aizveda viņu uz mūzikas skolu spēlēt saksofonu. Elpceļu stiprināšanai noderēja arī peldbaseins, bet pirmais sporta veids bija brīvā cīņa. "Zēniem sportošanu es ieteiktu sākt ar kādu no cīņas sporta veidiem, jo tie attīsta ļoti daudzpusīgi," tagad saka Visockis. Brāļa ietekmē viņš nokļuva basketbola sekcijā, bet darba gaitās jau strādāja par fiziskās sagatavotības treneri basketbola komandā Vladivostokas Spartak Primorje, VTB līgas klubā Volgogradas Krasnij Oktjabrj, Kurskas Dinamo un Latvijas Universitātē. Ēriks ir trenējis arī bērnus Skonto futbola akadēmijā un joprojām ir fiziskās sagatavotības treneris Latvijas hokeja un handbola valstsvienībās. Vēl viņš izveidojis savu EvFizioFit treneru komandu, kas ne tikai rūpējas par aktīviem sportistiem, bet palīdz cilvēkiem arī spert pirmos soļus aktīva dzīvesveida virzienā.
Pavasaris varētu būt piemērotākais laiks sportisko aktivitāšu sākšanai?
Šis gadalaiks vienkārši dod iespēju sākt sportot. Par to mēs varējām pārliecināties pirmajās siltajās dienās. Cilvēki, kuri jau iepriekš bija sportojuši, piemēram, ziemā slēpojuši, pārorientējās uz skriešanu pilsētas ielās, parkos un veloceliņos. Tam ir trīs galveni iemesli. Pirmkārt, ielas nav vairs slidenas, un meža celiņi kļuvuši sausāki, otrkārt, vakaros ir gaišāks, jo ziemas tomēr mums patumšas, un mūsu platuma grādos cilvēki izjūt D vitamīna trūkumu, tāpēc, kļūstot gaišākam, tīri psiholoģiski rodas vēlme izkustēties. Nav vairs tā, ka, ejot uz darbu, ir tumšs un, nākot mājās, – atkal tumšs. Pirms septiņiem jau ir gaisma, un "cīruļi" var celties uz rīta skrējienu, savukārt "pūces" var izskriet vakarā, jo nav vēl satumsis. Treškārt, cilvēkam savā ziņā ir saikne ar dabu, un cikliskums dabā arī organismā spēlē noteiktu lomu. Daba mostas, un cilvēki arī sasparojas sportiskām aktivitātēm.
Kā pareizāk – skriet no rīta vai vakarā?
Ļoti bieži uzdots jautājums. Tas ir stāsts no sērijas, kurš var piecelties no rīta un kurš nevar. Ļoti daudzi domā, ka ir "pūces" un ka nevar agri piecelties, bet patiesībā daudzas lietas balstās uz ieradumiem. Zinātniski ir pierādīts, ka nav nemaz tik daudz to "pūču". Lielākā daļa cilvēku ir kaut kur pa vidam, un tikai ar retiem izņēmumiem ir nosliece uz vienu vai otru pusi. Jautājumu "vai tu vari piecelties no rīta?" vajadzētu pāradresēt: ko tu dari vakarā? Svarīgs ir gulētiešanas laiks, tāpat cikos ir bijušas vakariņas un vai ēdiens nav bijis smags. Mans ieteikums ir, lai pēdējā ēdienreize būtu vismaz trīs stundas pirms miega.
Pēc vēlām vakariņām ēdiens nepārstrādāsies, un liksimies gulēt ar pilnu kuņģi. No rīta sekos pamošanās nogurušiem, nebūsim atpūtušies, un kur tad vēl kāda sportiskā aktivitāte! Manuprāt, katram individuāli ir jāņem vērā piemērotākais bioritms, bet tajā pašā laikā nebūtu pareizi apgalvot, ka tikai vakarā ir ieteicams sportot.
Viens no argumentiem, kāpēc vakarā izvēlas nesportot, ir dienas garumā uzkrātais nogurums. Ļoti bieži pēc darba cilvēks ir fiziski vai psiholoģiski noguris, jo ir iztērēts resurss, un tajā brīdī šķiet pilnīgi neloģiski ar sportošanu turpināt tērēt enerģiju. Bet tas ir kā apburtais loks. Labā ziņa ir tā, ka enerģija cilvēkam ir atjaunojamais resurss. To var dabūt vairāk, ja vairāk tērē. Treniņā patērējot vairāk savu resursu un attiecīgi miegā atpūšoties, mēs atgūsim vairāk atpakaļ. Tas ir tāds loģiskais treniņa efekts. To katram pašam vajag izjust. Pietiek kaut vai ar 15 minūtēm fizisko aktivitāšu pirms vakara higiēnas pasākumiem. Tas būs pietiekoši, lai iekustinātu asinsriti un elpošanas sistēmu, kas ir ļoti svarīgi pašreizējos epidemioloģiskajos apstākļos. Skrienot vai braucot ar riteni, ķermenī notiek vibrācijas, kā rezultātā izkustas vēdera dobums un visi orgāni, un pēc tam labāk ķermenī uzsūcas vitamīni.
Stundu pirms gulētiešanas var skriet?
Tas tomēr būtu pārāk vēlu. Ja kustamies skābekļa režīmā, kad slodzes laikā savstarpēji varam sarunāties, tad to varam darīt pat ļoti tuvu miegam. Šāda darbošanās organismam neuzdzīs stresu, tieši pretēji – nomierinās un apgādās ķermeni ar skābekli. Lielākā kļūda parasti ir pārāk ātra skriešana vai pārlieku lielas slodzes uzlikšana, neievērojot pakāpeniskuma principu. Pirmajā reizē cilvēki nespēj vēl izjust savu ķermeni, un viņiem liekas, ka jāstrādā ar tikpat lielu atdevi kā hokejistiem uz ledus pasaules čempionātā.
Kādu fizisko aktivitāti tu ieteiktu cilvēkiem, kuri visu ziemu stingri ievērojuši karantīnas režīmu un tagad ir apņēmības pilni atbrīvoties no liekajiem kilogramiem?
Esmu ievērojis, ka sākt ļoti palīdz ekipējuma iegāde. Nopērkot jaunas treniņbikses, apavus un kreklu, jau būs sperts pirmais solis sportisko aktivitāšu sākšanai. Iegādātajā apģērbā cilvēks jutīsies patīkami un būs pozitīvi uzlādēts. Uzvelkot elka kreklu, vēl būs papildu motivācija sportot. Pēc tam vajadzētu nodalīt divas cilvēku grupas.
Pirmajā es ievietotu visus veselos, kuriem nekas nesāp. Šīs grupas cilvēkiem es ieteiktu mērenu slodzi trīsreiz nedēļā pusstundas apjomā. Tas var būt jebkas. Ne jau tikai skriešana. Es zinu, ka meitenēm patīk nūjošana – ļoti ieteicama sportiskā aktivitāte mežā reljefainā apvidū.
Otrā grupā ir cilvēki, par kuriem arī būtu svarīgi runāt. Piemēram, mēdz būt atšķirīgs kāju garums, vai arī bijušas kādas veselības problēmas – ceļgala operācija vai samežģīta potīte. Tie varētu būt arī cilvēki, kuriem bijusi pavisam neliela sportiska pieredze un ķermenis varētu būt šķībs. Šīs grupas cilvēkiem primārā rekomendācija nebūtu skriešana vai nūjošana. Ieteicamāka būtu riteņbraukšana, skrituļošana, ziemā slēpošana vai vasarā peldēšana, jo drīz būs ūdenstilpnes siltas, lai gan latviešiem tagad patīk rūdīties aukstā ūdenī. Peldēšana ir ieteicama cilvēkiem ar lieko svaru, kā arī tiem, kuriem bijušas ortopēdiskas traumas.
Peldes ledainā ūdenī šoziem ir gandrīz vai modes kliedziens. Kāda ir tava attieksme pret "roņiem"?
Man nav pozitīva attieksme pret galējībām, un peldēšanās ziemā zināmā mērā ir galējība. Bet ir vairāki iemesli, kāpēc peldes ledainā ūdenī kļuvušas par modes kliedzienu. Pirmkārt, tas ir viens no retajiem veidiem, kā trenēt nervu sistēmu. Arvien biežāk dzirdam diagnozi – veģetatīvā distonija. Veģetatīvo nervu sistēmu mēs ar apziņu nekontrolējam. To nevar uztrenēt kā muskulatūru, toties var trenēt ar kontrasta temperatūru. Latvieši jau izsenis izmantojuši pirtis, taču līdz šim maz bija zināms par aukstuma terapijām. Kas aiz tām slēpjas? Tā ir apzināta sevis ievešana stresa situācijā un pēc tam apzināta tās pārvarēšana. Uzdevums ir nomierināt elpošanu, nevis ar agresīvu elpošanu ieskriet ledainā ūdenī, jo tad cilvēks iegūst vēl lielāku uzbudinājumu. Uzdevums aukstajā peldē ir ieiet ūdenī ar vienmērīgu elpošanas sistēmu, saklausīt savus sirdspukstus un nomierināties. Ja tas ir izdarīts, var līst ārā. Tas ir ļoti labs un rekomendējams nervu sistēmas treniņš, jo īpaši mūsdienu apstākļos.
Vai nebūtu jāievēro pakāpeniskuma princips, sākumā izvēloties aukstu dušu?
Speciālista vadībā, kurš pārzina metodoloģiju, var sākt ar peldi. Tagad uzņēmumi kā komandas pasākumu organizē aukstās peldes, pieaicinot speciālistu, kurš vienā sesijā visu izstāsta un sagatavo. Pastāsta, kādas būs sajūtas, parāda elpošanas vingrinājumus un to, kā jānomierinās. Tad uzreiz var ieiet āliņģī. Tā ir arī rekomendācija, kā pierast pie aukstuma, jo aukstums parasti asociējas ar diskomfortu un no tā mēs izvairāmies.
Pakāpeniskuma princips gan arī ir svarīgs. To uzsver rūdīšanās speciālisti, ka sākumā būtu ieteicams mazgāšanos dušā beigt ar 30 sekundēm zem vēsa, nevis auksta ūdens. Kaut vai muti un rokas no rīta mazgāt aukstā ūdenī. Āliņģī iemērkšanās programmā tas ir kā pirmais punkts – pierast pie aukstuma, ka tas neko sliktu nenodara. Rekomendācijas atšķiras, bet viens no nākamajiem punktiem ir gaisa pelde aukstā laikā, peldbiksēs uz 30 līdz 60 sekundēm izejot pastāvēt ārā. Nebūtu gan ieteicams to darīt spēcīgā vējā. Pēc tam pakāpeniski var palielināt kontrastdušu ilgumu, un tad jau būs nonākts līdz aukstajai ūdenstilpnei. Sportā kā atjaunošanās līdzekli pēc slodzēm izmanto aukstās vannas. Jaunākie pētījumi rāda, ka nevajag āliņģa ūdens temperatūru – pietiek ar 11 līdz 15 grādiem pēc Celsija, un vannā vajadzētu atvēsināties 11 līdz 15 minūšu. Šāda procedūra vislabāk veicinot organisma atjaunošanos.
Skandināvijas valstīs iecienītas ir sportiskās aktivitātes svaigā gaisā. Arī nūjošana vai tik pie mums nenonāca no Baltijas jūras otra krasta. Sportošanai ārā varētu būtu iedarbīgāks efekts organisma stiprināšanai?
Mums ir izveidojies stereotips, ka nūjošana ir sievišķīgs pasākums. Daudzās valstīs vīrieši nūjošanu iekļauj pat treniņu programmā, staigājot pa kalniem ar nūjiņām. Svaigs gaiss pilnīgi noteikti ir ļoti iedarbīgs veselības uzlabošanai. No savas pieredzes atceros, strādājot ar Skonto jaunajiem futbolistiem, mums bija cauru gadu jāiet ārā. Nošķūrējām no laukuma sniegu, un puikas ar bučiem trenējās. Pēc tam viņiem vairs nebija tik auksti, kad citi apkārt drebinājās. Drēbes tik siltas vairs nevajadzēja, jo imunitāte bija nostiprināta. No veselības viedokļa aktivitātēm svaigā gaisā ir daudz plusu, turpretī no sportošanas skatpunkta itin bieži mainās segums, un tas vairs nav tik labi, jo var arī paslīdēt un gūt traumas. Es teiktu tā, ka veselīga dzīvesveida atbalstītājiem būšana ārā viennozīmīgi ir noderīga, bet profesionāliem sportistiem ne vienmēr šādas aktivitātes ir atbalstāmas.
Skriešana pa asfaltu nevar kaitēt ceļgaliem un mugurai, vai arī tagad ir tik augstas kvalitātes apavi, ka par cietu segumu vairs nav jāuztraucas?
Tehnoloģijas viennozīmīgi attīstās. Amatieru līmeņa skrējējs gan jau aizies uz slīdceliņu un pārbaudīs, kā pēda ieguļ skriešanas apavā. To var izdarīt jebkurā specializētā skriešanas sporta veikalā.
Ieteiktu to darīt?
Pilnīgi noteikti. Ja ķermenis iegurnī vai kādā citā ķermeņa daļā ir nedaudz šķībs, tad to var redzēt pēdās. Tāpat arī, ja ir atšķirīgs kāju garums vai arī plakanā pēda. Nopērkot atbilstošus apavus vai izgatavojot speciālas zolītes, izdosies novērst disfunkcijas, kas ir augstāk ķermenī. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā cilvēki ar ortopēdiskām problēmām arī var nodarboties ar skriešanu, tikai jāveic atbilstoši priekšdarbi ar pareizu apavu vai zolīšu iegādi. Garo distanču skrējējiem galējā variantā mēdz iekaist ceļgali vai locītavas, bet vajadzētu būt tieši pretēji, ka kustības un sportošana uzlabo locītavu darbību.
Cilvēkiem ar muguras problēmām skriešanas vietā iesaka riteņbraukšanu…
Vajadzētu sākt ar to – kā mēs skrienam. Tikpat labi arī pēc riteņbraukšanas var sāpēt mugura, ja nav pareiza uzsēde jeb ģeometrija. Cilvēkiem, kuri pāris reižu nedēļā pavizinās ar riteni, profesionāla uzsēde nebūtu vajadzīga, savukārt aktīviem riteņbraucējiem tā pilnīgi noteikti noderētu. Sāpes jau ir galējais rādītājs. Veselam cilvēkam nevajadzētu būt atšķirībai, ar kādu sporta veidu nodarboties. Ja ir saspiesti muguras starpskriemeļi, varbūt arī liekais svars, tad skriešana, vēl jo vairāk pa cietu virsmu, mugurai noteikti nenāks par labu.
Pēc 40 gadu vecuma neiesaka skriešanu?
Osteopātijā tagad jau runā par locītavu kvalitāti pēc 30 gadu vecuma. Tam par iemeslu ir pārtika un cilvēku dzīves ritms. Jauniem cilvēkiem jau tirpst rokas, un viņiem neiesaka gulēt uz vēdera, jo saspiesta ir plecu daļa. Jāmāk arī pareizi sēdēt. Jāsēž tā, lai būtu sajūta, ka sēdi uz pauguriem, sajūtot cietu atduri. Atgāžoties atzveltnēs, cilvēki sēž uz ķermeņa mīkstās daļas, nav atbalsta, un enerģija muguras daļā spiež uz āru diskus. Pareizi sēžot, uzlabojas asinsrite mazajā iegurnī, kas svarīgi ir sievietēm, pietiekami apasiņosies orgāni, nepūtīsies vēders, normāli diafragma ventilēs gaisu, kakla daļa vairs nebūs saspringta un stiprināsies dziļā muskulatūra. Pagara ķēde, kas veidojas no pareizas sēdēšanas pozīcijas.
Vecumam ir nozīme, bet tajā pašā laikā – ja kustības ir kvalitatīvas, tad arī vecumā var daudz ko darīt. Skrienot vai citādi pārvietojoties, locītavas kustas un eļļojas. Starp locītavām ir šķidrums, kas veidojas tikai tad, ja to kustina. Ķermenis pēc definīcijas ir balsta un kustību aparāts. Instrukcijā ir rakstīts, ka mums ir jāspēj ieņemt dažādas pozīcijas un jāspēj kustēties. Ja dzīves lielāko daļu mēs tikai balstām savu ķermeni un kustības neizdarām, par 50 procentiem ir nepareiza lietošanas instrukcija.
Kustēties speciālista uzraudzībā ir svarīgi?
Viennozīmīgi. Vismaz periodiski vajadzētu apmeklēt fizioterapeitu, kurš pārskata ķermeni un konstatē savilkumus. Tā ir patiesība, ka mēs pēc instrukcijas nekustamies pietiekamā daudzumā un kvalitātē. "Tehniskā apskate" pie speciālista būtu ļoti vērtīga, jo īpaši šajā laikā. Ko mēs darām ar saviem velosipēdiem? Pirms sākam braukt, tos aizvedam pie mehāniķa, kurš notīra dubļus, ieeļļo, pievelk skrūvītes un trosītes. Pēc tam nekas nekrakšķ, ātrumi pārslēdzas un bremzes strādā. Fizioterapeits pēc ķermeņa apskates dotu savu novērtējumu, vai ir jāuzmanās no skriešanas pa cietām virsām, vai arī cilvēks ir vesels un var darīt visu. Reizēs, kad kaut kas iesāpas, cilvēki mēdz iedzert pretsāpju zāles. Tas būtu tas pats, kas grabošā automašīnā pagriezt skaļāk radio. Es gan domāju, ka pamazām mums veidojas ķermeņa kultūra.
Vispusīgai ķermeņa attīstībai piemērotākā laikam ir sporta zāle ar plašu trenažieru aprīkojumu?
Sporta zālēs ir instruktori, kas palīdz ierīces izmantot. Prasības pret instruktoriem visu laiku palielinās. Ir jāpārzina anatomija, fizioloģija, muskuļu grupas, bet sporta zāle ir svarīga tāpēc, ka cilvēks nav mājās vingrotājs. Ļoti maza cilvēku grupa spēj sevi motivēt vingrot mājās, bet sporta zāles apmeklējums kalpo kā ieradums. Gribi vai negribi, bet, ja reiz ir sarunāts, uz treniņu ir jāierodas. Sākumā būs grūti, bet pēc tam pilnīgi noteikti būs kolosāla sajūta. Būsi gandarīts, ka atnāci un visu izdarīji. Pieteikties uz regulārām nodarbībām – tā ir viena no formām, kā cilvēks var mainīt savu ikdienas ritmu. Daudzveidīgi un interesanti treniņi tagad tiek organizēti svaigā gaisā, un domubiedri parasti viens otru pavelk līdzi. Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki sāk sportot 30 un vairāk gadu vecumā, ir tas, ka fizioloģija vairs nepieļauj tik daudz kļūdu. Līdz tam varēja naktīs mācīties vai arī neizgulēties ballējoties un nākamajā dienā aiziet uz darbu vai treniņu.
Vecumā tiešām jācilā svari, lai būtu muskuļi?
Tā ir patiesība. Vīriešiem pēc četrdesmit gadiem krītas testosterona līmenis. Dabīgais veids, kā to dabūt atpakaļ, ir spēka treniņš. Jau runājām, ka pēc darba ir nogurums, neko vairs nedarām un hormonu līmenis krītas. Desmit minūtes pirms vakara dušas izpildot pāris spēka vingrinājumu, noaktivizēsim endokrīno sistēmu. Svarīgs ir arī kaulu blīvums, jo īpaši sievietēm. Kauli stiprinās, tos noslogojot. Kad slodze ir pārvarēta, kauli ir kļuvuši cietāki. Svari ir jācilā, bet, protams, normas robežās. Apburto loku, ka esam noguruši un tāpēc nesportojam, visātrāk var salauzt ar spēka treniņu.
Kādus vingrinājumus mājas apstākļos ieteiktu 15 minūšu spēka treniņam?
Runājot par mājas apstākļiem, cilvēkus motivē sacensība. Tagad ir ļoti daudz izaicinājumu sociālajos tīklos un bezmaksas sporta lietotnēs. Darba kolektīvos cilvēki rīko savstarpējas izaicinājumu sacensības. Kā piemēru paņemsim kaut vai elementārāko atspiešanās vingrinājumu. Nosaka konkrētu skaitu, cik reižu nedēļā ir jāatspiežas, un tas stimulē vakarā pēc darba nepaslinkot un vingrinājumu izpildīt. Rīgā ir labi attīstīta infrastruktūra ar āra laukumiem. Gandrīz katrā mikrorajonā ir laukums ar pievilkšanās stieņiem un līdztekām. Ejot garām, var uz desmit minūtēm piestāt, lai pievilktos un atspiestos. Tāpat uz sola var izpildīt visiem labi zināmo tricepsa vingrinājumu. Tomēr ne mazāk svarīgs ir līdzsvara treniņš. Cilvēki gados mēdz biežāk krist, jo zūd kontrole.
Kā var trenēt līdzsvaru?
Vienkāršākais veids ir stāvēšana uz vienas kājas aizvērtām acīm un deguna aizsniegšana ar pirkstu. Ar mazajām hantelītēm var vingrot, stāvot uz vienas kājas. Grūtības pakāpes paaugstināšanai var stāvēt uz kāda priekšmeta, piemēram, grāmatas vai uz sola. Var arī samazināt balsta laukumu, stāvot uz pirkstgala.
Vienu reizi dienā būtu ieteicams iesvīst?
Jā, un tā jau atkal ir bioķīmija. Tajā brīdī, kad mēs iesvīstam, visticamāk, ir augsts pulss, ātra elpošana un cilvēks sāk dzesēties. Svīšana ir kā dzesēšanās mehānisms. Tad arī parasti esam iegājuši anaerobā zonā. Izplūdes gāze ir pienskābe, un veidojas vēl citi bioķīmiskie procesa, kas ir vēlami.
Trīsreiz nedēļā pa stundai sportojot, vajadzētu lietot uztura bagātinātājus vai tādai slodzei pietiek ar ikdienas pārtiku?
Ideālajā variantā vitamīni būtu jālieto tikai tad, ja analīzes uzrāda to nepieciešamību. Pilno asinsainu jebkurš Latvijas iedzīvotājs vienu reizi gadā var veikt bez maksas. To vajadzētu arī darīt un pie reizes pārbaudīt D vitamīnu. Es domāju, ka sezonāli vajag lietot imunitāti stiprinošus vitamīnus. Organismam ir nepieciešams D vitamīns, un sievietēm svarīgs ir dzelzs.
Fizisko sagatavotību esi trenējis daudzu sporta veidu pārstāvjiem. Kādu sporta veidu ieteiktu vecākiem, kuri savas atvases agrīnā vecumā vēlas vest uz sporta nodarbībām? Pastāv uzskats, ka esot jāsāk ar sporta vingrošanu.
Šajā sporta veidā vienkārši grupiņās uzņem bērnus ļoti agrā vecumā. Labi ir tas, ka lielajās vingrošanas zālēs ir atšķirīgas virsmas un plašas iespējas. Batuti atšķiras pēc cietības, tad ir līdzsvara platformas un speciālas pilsētiņas. Ārā gan arī var sportot gan jūras smiltiņās, gan izveidotajos bērnu laukumiņos. Vingrošana attīsta bērnus daudzpusīgi, bet no trīs gadu vecuma uzņem arī futbola sekcijās, kur sākumā daudz ir vingrinājumu un rotaļu, lai attīstītu koordināciju. Es gan uzskatu, ka sākumposmā ieteicamākie ir cīņas sporta veidi. Tie disciplinē, pieprasa koncentrāciju, un jaunieši uzzina, ka fizisks spēks var būt arī kontrolēts. Tā ir arī pārliecības iegūšana, ka nepieciešamības gadījumā spēsi sevi aizstāvēt. Cīņas sporta veidos trenē ne tikai spēku, bet arī lokanību un koordināciju, lai pārvaldītu savu ķermeni. Tā ir gan brīvā cīņa, gan džudo un dažādas cīņas mākslas. Ieteicami ir arī visi citi sporta veidi, jo galvenais ir pieradināt bērnus pie regulārām sportiskām aktivitātēm.