Cik reālas ir latviešu filmas iespējas tikt pie Oskara?

Gluži tāpat kā cītīgā rindiņā cits pēc cita norisinās kinofestivāli – lieli, vidēji un mazi –, tikpat regulāri ik gadu daudzas pasaules valstis izvirza savu kandidātu cīņai par Oskariem. Šo valstu ir daudz, turklāt katru gadu arvien vairāk. Piemēram, 2017. gadā savas labākās filmas ASV Kinoakadēmijas Oskaram bija pieteikušas 92 valstis, kas arī ir līdz šim lielākais valstu un to izvirzīto filmu skaits, kas drūzmējušās ap Oskaru labākās ārzemju filmas kategorijā. Togad tradicionālajām valstīm, kas savas filmas izvirza gadu gadiem, bija pievienojušās Hondurasa, Laosa, Mozambika, Senegāla, Sīrija, Haiti.

Aktuālā nacionālo filmu pieteikšanas sesija 2019. gada Oskaru ceremonijai vēl nav beigusies (svītra pieteikumu listei tiks pavilkta šā gada 1. oktobrī), taču nav pamata cerēt, ka valstu skaits būs gājis mazumā. (Pagaidām savas filmas ir pieteikušas 32 valstis, bet viss turpinās.)

Jāatgādina, ka Oskaru nominācijas labākās ārzemju filmas kategorijā ir tikai piecas, un, protams, Oskars ir tikai viens. Šīs statistikas kontekstā redakcijas formulētais jautājums, vai Latvijai šogad ir izredzes ar Turpinājumu, var šķist arī "provokatīvs". Tālab mēģināsim paskatīties uz šo nacionālās filmas izvirzīšanu Oskaram arī no cita – lokāla, nevis globāla – aspekta.

Fakts, ka no gada kino ražas tiek akcentēta viena konkrēta filma, jau vien ir sava veida balva gan filmai, gan tās autoriem un veidotājiem.

Tā tiek atzīta par mākslas faktu, tās publicitāte tiks pulēta, un daudz tiks investēts, lai šo filmu parādītu pēc iespējas vairāk Amerikas Kinoakadēmijai piederīgajiem. Par to tiks rakstīts, stāstīs, tā tiks reklamēta un rādīta plašam profesionālo skatītāju lokam aiz okeāna, kur bez izvirzīšanas Oskara konkurencei konkrētā filma varētu arī nenonākt.

Man ir prieks, ka šogad ekspertu komisija izraudzījusies Turpinājumu – daudzi filmu uzskata par līdz šim labāko no programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei darbiem. Man ir prieks, ka ar Turpinājumu režisors Ivars Seleckis ir pierādījis Latvijas kino vecmeistaru spēku un radošo enerģiju, kas nebūt nav izsīkusi kopš Selecka slavenākās filmas Šķērsiela laikiem. (Savulaik Šķērsiela saņēma balvu kā labākā Eiropas dokumentālā filma, ko piešķīra Eiropas Kinoakadēmija.) Man ir prieks, ka Turpinājums ir filma, kurā patiešām reflektējas Latvijas laiks un Latvijas tik atšķirīgā, sociāli noslāņotā sabiedrība. Tā ir filma, kurā tās varoņi – bērni – par Latvijas nākotni un tagadni pasaka daudz patiesāk un precīzāk nekā priekšvēlēšanu drudža iezīmētie politiķi dažnedažādās platformās un kanālos.

Starp citu, ne tikai Latvija Amerikas Kinoakadēmijas biedriem izvērtēšanai piedāvās dokumentālo filmu. Arī Lietuva šogad no sava gada filmu klāsta par labāko ir atzinusi dokumentālo filmu – riteņbraukšanas sporta aizkulisēm veltītos Brīnišķīgos lūzerus –, kuras veidošanā ir piedalījusies arī Latvija – Vides filmu studija.

Ja gribam iedziļināties Oskaru statistikā, īpaši kategorijā Labākā ārzemju filma, kuru Amerikas Kinoakadēmija ieviesa XX gs. 50. gadu vidū, tad īpašu pārsteigumu tur nav. Visvairāk Oskaru labākās ārzemju filmas kategorijā ir saņēmušas Eiropas kino lielvalstis – Itālija un Francija. Tās ir valsts ar pamatīgiem filmu ražošanas apjomiem, Francija – arī valsts ar dāsnāko valsts atbalstu kino ražošanai pasaulē. Francija un Itālija savas filmas Oskariem ir izvirzījušas jau 64 reizes, un Itālija var lepoties ar 14 Oskaru statuetēm, savukārt Francija – ar 12. Abām līderēm seko Spānija, Japāna (katrai pa četriem Oskariem) un Zviedrija ar trim statuetēm. Arī šīs valstis savas filmas uz prestižo balvu ir izvirzījušas ilgus gadus: Spānija – 60, Japāna – 64 un Zviedrija – 56 reizes.

Kālab es te rindoju šķietami nesaistošus skaitļus? Viens no iemesliem ir uzskatāms pierādījums tam, ka nacionālās filmas ceļš uz prestižo amerikāņu kinobalvu ir neciešami garš.

Uz šo skaitļu fona 11 Latvijas mēģinājumu un nulle Oskaru nav tas sliktākais rādītājs. Ko lai saka Portugāle, kura savas nacionālās filmas virza Oskariem jau 34 gadus un kuras sasniegumu ailītē ir tāda pati apaļa nulle?

Mums laiku pa laikam patīk sevi sāpināt ar brašo igauņu sasniegumiem. Oskaru ambīciju tabulā viņiem ir klājies mazliet labāk nekā mums. Viņi savas filmas Oskariem ir sūtījuši 15 reižu, un pārsteigums – filma Mandarīni (Igaunijas, Gruzijas kopražojums) 2015. gadā pat tika nominēta Oskaram, bet to neieguva. Iespējams, atceraties šo Baltijas mēroga sensāciju, kurā bija ieguldīts ļoti daudz naudas (apjomīga, vairākus simtus tūkstošu izmaksājusi filmas reklāmkampaņa ASV), filma bija pamanāma arī tā laika politisko aktualitāšu kontekstā.

Taču neskaudīsim, draugi, ne igauņus, ne, teiksim, čīliešus. Čīles filma Fantastiskā sieviete (atraktīva drāma par transseksuāli) ieguva pērnā gada Oskaru kā labākā ārzemju filma. Lai izlauztos līdz Oskaram ir jābūt ne tikai gribai vai labai reklāmkampaņai... Pamatā Oskarus tomēr saņem filmas, kas ir ļoti, patiešām ļoti skaļi izskanējušas kādā no lielajiem starptautiskajiem festivāliem Kannās, Venēcijā, arī Berlīnē (Fantastiskā sieviete, piemēram, Berlīnē). Oskaru fenomens ir sarežģīts, filmas izredzes iegūt šo balvu ietekmē neskaitāmi faktori – arī politiskā situācija, tematiskā aktualitāte, autoru atpazīstamība. Un tikai tam seko konkrēta publicista, proti, profesionāļa, kas strādā ar filmas popularizēšanu Amerikas Kinoakadēmijas biedriem, prasmes, kā arī citi faktori.

Atbildot uz SestDienas jautājumu, vai mums ir izredzes uz Oskaru, gribu teikt, ka Turpinājums ir laba dokumentālā filma, kas daudz var pastāstīt par Latviju un tās kino profesionāliem skatītājiem, kādi ir Amerikas Kinoakadēmijas biedri.