Šā gada pavasarī Rietumu torni ar vienu no iecienītākajiem tūristu apskates objektiem pilī – torņa otrā stāva telpu jeb tā dēvēto Mestra zāli – apmeklētājiem slēdza bīstamības dēļ.
"Stāvoklis bija kritisks. Liela daļa velves turējās tikai uz šuvēm," SestDienai tagad atklāj Madara Rasiņa. Viņa ir viena no speciālistēm, kas pusgada garumā stundām atradās uz sastatnēm augstu virs zemes, pacietīgi un ar cieņpilnu rūpību pret vēsturisko materiālu nostiprinot ķieģeli pēc ķieģeļa unikālajā tīklveida velvē, kurai līdzīgas līdz mūsdienām nav saglabājušās visā Baltijā. Arī pārējie restaurācijas darbos iesaistītie atzina, ka sākumā bijuši šokā par pils viesu iecienītās telpas griestu slikto stāvokli, kas vienkāršam vērotājam nebija pamanāms un nojaušams.
Pērn augustā Cēsu pašvaldības noslēgtais līgums ar Kultūras ministriju par pils Rietumu torņa saglabāšanu nāca tieši laikā – Mestra zāle ilgi gaidīt vairs nevarēja. Neko nedarot vēl vairākus gadus, sekas varēja būt visnotaļ bēdīgas.
Decembrī prominentu viesu, sadarbības partneru un konservācijas darbos iesaistīto klātbūtnē izcilais viduslaiku interjera paraugs – zāle, kuras griesti reiz atgādinājuši zvaigžņotu debesjumu, – atkal atklāts apmeklētājiem. Ja apstākļi būs labvēlīgi un uzturēšana atbilstoša, Mestra zāle būs pils kādreizējās varenības un greznības lieciniece vēl gadsimtiem ilgi.
Pirms atklāšanas izmantoju iespēju Mestra zālē pusstundu pabūt vienatnē. Šī telpa savā būtībā taču paredzēta vienam – kaut plašums šķietami liecina pretējo, tā nebija nedz ikdienas sapulču noturēšanai, nedz cita veida "burziņiem" paredzēta. Šeit bija Vācu ordeņa Livonijas zemes mestra guļamistaba. Vieta, kurā mestram pabūt vienatnē. Te gan jāpiebilst – ordeņa brāļi, visticamāk, oponētu, ka vieni nav nekad un domās vienmēr ar viņiem kopā ir Dievs. Manas intereses ir krietni vien piezemētākas, caur un caur laicīgas – gribu, cilvēku čalu netraucēts, izstaigāt telpu no kakta līdz kaktam, lai novērtētu rekonstrukcijas darbu gaitā paveikto.
Kopš te pēdējo reizi biju, acīmredzamākās pārmaiņas skārušas grīdu. Gluži vai necienīgi pret telpu, kuras interjerā it viss mudina tiekties uz augšu, ar nodurtu degunu pašu pirmo nopētu jauno, "tūristiem draudzīgo" dēļu grīdas segumu, kas nu noslēpis pulversmalkām smiltīm un kaļķu javas gabaliņiem klāto oriģinālu. Pēc tam pamanu, ka trīs iespaidīgās, vairākus metrus augstās logu ailes aizklātas ar koka slēģiem. Kā vēlāk uzzinu, tie uzstādīti tikai praktisku apsvērumu dēļ. Vien pēc tam skats vēršas augšup – uz profilētiem izvirzījumiem un lietiem slēgakmeņiem rotāto griestu velvi, kas palikusi tāda pati kā pirms darbu sākšanas.
Tiem, kas cer ieraudzīt telpu tās kādreizējā greznībā, gan būs jāviļas – acu priekšā vairs nav zili griesti ar desmitstaru zvaigžņu tīklojumu. Šī detaļa jāuzbur iztēlē. Arī profilētajos izvirzījumos regulāri trūkst pa kādam ķieģelim, bet uz sienām tikai vietumis redzamas apmetuma atliekas. Te laiks ir apstādināts, ne pagriezts atpakaļ, vērotājam netiek piedāvāts "momentuzņēmums no 300 gadu senas pagātnes". Laiks apstādināts šā gada pavasarī, kad no griestiem nokrita velves fragments – nepārprotams atgādinājums, cik akūti tornim nepieciešama restaurācija.
"Mūsu uzdevums šeit un šodien ir apturēt laiku, bet apturēt to nevis agresīvā veidā, tādā, ka ir labi redzams, ka te kāds ir nāvīgi padarbojies, bet apturēt ļoti jutīgi, ar lielu pietāti pret to materiālu, kas ir nonācis līdz mūsu paaudzei. Esam šo mantojumu saņēmuši, un ir mūsu svēts pienākums parūpēties, lai arī nākamās paaudzes to saņem daudz labāk saglabātu, drošāku un bez apdraudējumiem turpmākai pastāvēšanai," skaidro galvenais speciālists viduslaiku pils jautājumos Gundars Kalniņš. Viņš uzskata – Mestra zāles saglabāšanās līdz mūsdienām pati par sevi ir brīnums.
Nav šaubu, ka daļai apmeklētāju pievilcīgāka būtu restaurēta, koši izkrāsota, mēbelēta telpa, kurā par attiecīgu mēnešalgu un ar nosacījumu tūristu klātbūtnē "nebakstīties" viedtālrunī šiverētu mestra drānās tērpies kungs, tēlodams pārsteigumu par "jocīgo ierīci" ik reizi, kad viesi palūdz kopīgi nofotografēties. Taču tas nebūtu godīgi attiecībā uz pagātni, un galvenais Cēsu viduslaiku pilsdrupu trumpis ir autentiskums. Te nekas nav izdomāts, un katrs informācijas stends, katrs rekonstrukcijas zīmējums ir ilgstošu arheoloģisku izrakumu, arhitektoniskās, mākslinieciskās, kultūras izpētes rezultāts.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 8.-14.janvāra numurā!
jobcik popcik