Covid-19 radīto jauno pasaules kārtību (lasīt – haosu) nereti mēdz salīdzināt ar kara apstākļiem. Šoreiz brīvība nav jāaizstāv ar ieročiem un frontes pirmajās līnijās ir nevis karavīri vai plinti nekad rokās neturējuši puikas, bet gan mediķi, valsts dienesti, farmaceiti un pārdevēji pārtikas veikalos. Šoreiz no Latvijas nevis bēg, bet grib atgriezties. Atgriezties Latvijā vēlas arī Marokā joprojām iestrēgusī Inga, kurai ir neārstējama slimība un drīzumā beigsies zāles un iztikas līdzekļi (viņas stāstu lasiet nākamajā SestDienas numurā), 17 skolēnu bariņš, kas Dānijā bija apmaiņas programmā, Zviedrijā strādājošie latvieši, kas tagad atlaisti. Jā, arī tie, kas jau briestošas krīzes priekšvakarā tomēr bija izlēmuši doties sen plānotā atpūtas braucienā. Savukārt teju komiska situācija sanākusi ar kādu īru fermeri, kurš lūdzis uz Latviju aizgādāt latviešu strādniekus, jo tie bezdarbības dēļ sākuši dzert un kauties.
Stigmatizēt atbraucējus gan nevajadzētu – tie visi ir mūsu cilvēki. Tāpat lielais mīts ir, ka visus atbraucējus uzreiz pēc uzkāpšanas uz Latvijas zemes vispareizāk būtu bijis pašizolēt viesnīcās. Lietuvieši tā izdarīja, bet ne īpaši veiksmīgi – vairāku savstarpēji nepazīstamu cilvēku ieslodzīšanas kopmītnes tipa istabiņās rezultāts bija vardarbība un infekcijas perēklis. Dalās arī speciālistu viedokļi par nepieciešamību visus pēc atgriešanās testēt un nogādāt mājās ar speciāliem autobusiem. Pulcēšanās vienkopus laikā, kad divu metru distances ievērošana kļuvusi par ikdienu, iespējams, nodara lielāku ļaunumu.
Apmērus nenojauta
Latvija nav unikāla – pasaulē joprojām dažādās valstīs ir iestrēguši aptuveni 200 tūkstoši Eiropas Savienības (ES) pilsoņu. Visvairāk Āzijā un Klusā okeāna reģionā, SestDienai stāsta Ārlietu ministrijas (ĀM) Konsulārā departamenta direktore Guna Japiņa. Gandrīz visas ES valstis ir iesaistītas savu un citu ES valstu pilsoņu repatriācijā. Arī Latvija palīdzējusi atgriezties mājās Igaunijas, Lietuvas un citu ES valstu pilsoņiem. Situāciju vēl vairāk apgrūtina tas, ka pandēmijas ierobežošanas pasākumi katrā valstī atšķiras. "Praksē tas nozīmē grūti pārvaramus šķēršļus eiropiešu atceļam uz mājām – dažviet nenotiek iekšējie reisi, personas nedrīkst pārvietoties iekšzemē, ir aizliegums veikt pat izejošos lidojumus no galvaspilsētas uz Eiropu. Problēmas tiek risinātas politiskā līmenī," turpina Japiņa.
14. martā, kad Latvijas valdība nolēma pēc divām dienām pārtraukt starptautiskos pasažieru pārvadājumus, neviens pat aptuveni nevarēja iedomāties, cik cilvēku gribēs atgriezties mājās no ārzemēm, SestDienai atzīst ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV). Krīzes pirmajā nedēļā, tūlīt pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas, cilvēki bijuši neizpratnē, apmulsuši, vaicājuši, ko darīt. Tam sekoja ļoti aktīva piereģistrēšanās Konsulārajā reģistrā. "Nāk prātā analoģija ar filmu par Titāniku, kur katrs glābjas, kā var. Mums ir pieprasīti bezmaksas avioreisi, tiešie reisi uz Rīgu no eksotiskām salām vai nomaļiem atpūtnieku ciematiem, kāds tieši šobrīd vēlas pārcelties uz Latviju ar Konsulārajā reģistrā reģistrētu suni un iedzīvi. Tālajos galamērķos iestrēgušie mēdz atteikties no reisiem uz Eiropu, tostarp bezmaksas, kuru organizēšanai ES valstis ir ieguldījušas bezprecedenta pūles un resursus, vai lūdz piedāvāt šādu reisu nedaudz vēlāk," par tik dažādajiem pieprasījumiem stāsta Japiņa. Savukārt citam atgriešanās mājās ir vārda tiešā nozīmē izdzīvošanas jautājums, jo viņš nule izrakstīts no slimnīcas un ir vēl intubējams (nav saistīts ar Covid-19). Ārzemēs bija palikuši arī seniori un cilvēki, kam beigušās līdzi paņemtās recepšu zāles, studenti un skolēni. "Saprotams, ka katram viņa individuālais stāsts ir pats svarīgākais," piebilst ĀM pārstāve.
Pirmajā repatriācijas vilnī Latvijā ar 21 īpaši organizētu airBaltic reisu atgriezās aptuveni 1500 valstspiederīgo. Taču kopumā aviokompānija pēc 17. marta veikusi 37 lidojumus, pārvadājot vairāk nekā 2770 pasažieru uz un no Baltijas valstīm, SestDienai norāda uzņēmumā. Vislielākais pieprasījums bijis maršrutos no Londonas, Frankfurtes un Amsterdamas. AirBaltic arī norāda, ka īpašajos reisos biļetes pārdotas par fiksētu un pazeminātu cenu. Taču ļoti daudzi latvieši tika mājās pašu spēkiem ar savu auto, citām aviokompānijām un privātajiem čarterreisiem, kas ir dārgs prieks. Jāpiebilst, ka aviosatiksme Rietumeiropā, Skandināvijā un Latvijas kaimiņvalstīs notika vēl vairākas nedēļas pēc tam, kad Latvija pārtrauca pasažieru aviopārvadājumus. Daudzviet tie notiek vēl joprojām.
Reemigrācija nav repatriācija
Vissmagāk gāja ar Polijas šķērsošanu. Sākotnēji poļi solīja, ka visa veida transportam, sākot no pasažieru automašīnām un autobusiem līdz kravas auto, ļaus šķērsot Poliju īpašā tranzīta koridorā. Beigās konvojēja tikai autobusus, kuriem arī nebija viegli izlauzties cauri automašīnu radītajiem kilometru garajiem sastrēgumiem. Baltijas valstu ārlietu ministrijām un vēstniecībām Varšavā un Berlīnē sadarbojoties ar Polijas pusi, pāris dienu laikā izdevās aizsūtīt uz Vāciju prāmjus no Rīgas un Liepājas. Šīs pāris dienas uz Polijas ceļiem iesprostotajiem gan prasīja daudz nervu, izcēlās pat kautiņi. Arī Baltijas valstu diplomātiem Polijā un Vācijā šīs dienas bijušas spriedzes pilnas, atzīst Rinkēvičs. "Cilvēki ir aizmirsuši, kā bija 90. gados, kad uz Polijas robežas bija robežkontrole un bija jāstāv garās rindās. Tas parāda, cik ātri esam pieraduši pie brīvas personu kustības. Iespējams, šī krīze liks cilvēkiem padomāt par to, kas ir iegūts un ko nevajadzētu zaudēt."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17.- 23. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
jānis
sergejs
mužiks