Latvijas demokrātijas divas jubilejas

Pirms simt gadiem arī viena pandēmija bija tikko pārlaista, tātad iztēloties tālaika cilvēku izjūtas būtu vieglāk. Diemžēl koronavīruss ir slēdzis apmeklētājiem muzeju telpas un liedzis sanākt kopā arī laukā. Taču rakstīt par šiem notikumiem var, informējot sabiedrību par tām demokrātijas izpausmēm, kurām mazāk pievērsta uzmanība, piemēram, referendumiem Latvijā un to sekmēm, nacionālo interešu un indivīda tiesību attiecībām Latvijas demokrātijā un citām tēmām. Viena no programmas tēmām ir protestu kultūra – kā un kādu motīvu vadīti cilvēki sanāca kopā protestos starpkaru Latvijā un kādu dēļ sanāk mūsdienās?

Iedomājot protestu kultūru, padomju laikā audzis cilvēks vispirms iztēlojas boļševiku propagandas filmās redzētās dramatiskās ainas, kurās protests parasti beidzās ar strādnieku demonstrāciju apšaušanu. Savukārt Padomju Savienībā protestu nebija, pareizāk sakot, bija gan un tieši tādi paši kā buržuāziskās demokrātijas citadelē Amerikā – amerikāņi lepojās ar to, ka viņi drīkst publiski kritizēt savu prezidentu, bet arī padomju cilvēki drīkstēja publiski kritizēt Amerikas prezidentu. Realitāte no propagandas filmām Padomju Savienībā atšķīrās par 180 grādiem – strādnieku stāvoklis gulaga paradīzē bija sliktāks nekā cara laikā, bet Staļina režīmā nekādi streiki nebija iedomājami. Arī gados pēc Staļina nāves, ja kāds to mēģināja, viss notika tieši tā, kā rādīja padomju propagandas filmas, tikai uz strādniekiem šāva nevis cara režīms, bet gan tie, kas sevi bija pasludinājuši par proletariāta aizstāvjiem, kā tas notika Novočerkaskā 1962. gada jūnijā, tātad jau Hruščova valdīšanas laikā.

Latvijas demokrātijai veltītajā LNVM programmā ir iespēja ielūkoties ikdienā maz redzētajās protestu formās starpkaru Latvijā un ieraudzīt, ka demokrātijā protests nenozīmē asiņainu konfrontāciju ar valsts varu – pat tajos gadījumos, kad protestētāju prasības ir, maigi sakot, dīvainas, piemēram, apturēt globālo sasilšanu.

Minētās divas jubilejas mudināja muzeju pievērsties strukturālām līdzībām un atšķirībām abos demokrātijas posmos, starpkaru laikā un mūsdienās, – par LNVM tematisko aktivitāšu programmu Demokrātijas (at)dzimšana. 1920–1990–2020. stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. "Programmā bija paredzētas vairākas tematiskas aktivitātes, tai skaitā stendu izstāde Brīvības bulvāra liepu alejā tieši pretī muzeja pašreizējai ēkai, izstāde muzeja telpās, publikācijas par demokrātijas un vēlēšanu vēsturi. Karantīna un ārkārtas stāvoklis pagaidām ir pārvilcis svītru lielākajai daļai šo plānu. Nevaram pulcināt cilvēkus ne muzeja telpās, ne ārā. Optimistiskākajā variantā daļu programmas varēsim īstenot vasaras sākumā, citā variantā varbūt vasaras beigās. Pagaidām aktīvi turpinām satura izstrādi". Acīmredzot karantīnas dēļ Latvijā izpaliks arī tāda sena, ar muzeja programmas tēmu saistīta un dziestoša tradīcija kā plašas 1. maija svinības.


Brīvvalstī – masveidīgāk

Viena no programmas tēmām, protestu kultūra, ir demokrātijas izpausme, kas labi rāda, cik brīvs un liberāls ir valsts režīms katrā laikmetā. "Mums šķita interesanti palūkoties arī salīdzinošā perspektīvā, vai ir iespējams atrast kādus kritērijus, kādas kvalitatīvas pārmaiņas protestu kultūras attīstībā Latvijas sabiedrībā," stāsta Imants Cīrulis. "Kādi ir bijuši protestu centrālie motīvi – sociālekonomiski vai politizēti un ideoloģizēti? Protestu kultūra rāda arī to, cik lielā mērā sabiedrība ir gatava iesaistīties un paust politisku viedokli – tikai pie vēlēšanu urnām vai arī citā laikā un veidā."

Šajā ziņā muzeja pētnieki ir konstatējuši vairākas būtiskas atšķirības starp starpkaru Latviju un mūsdienām. "Galvenā atšķirība – pēc 1990. gada protestu iemesli ir kļuvuši krietni daudzveidīgāki," stāsta Imants Cīrulis. "Pirmskara Latvijā mītiņi, protesta gājieni un streiki galvenokārt bija sociālekonomisku, saimniecisku cēloņu radīti, bet pēc 1990. gada redzam raibu spektru, sabiedriskas iniciatīvas, kas cenšas iestāties pret kādu tendenci politikā vai pret konkrētu lēmumu, tai skaitā, piemēram, pret koku izciršanu. Būtisks aspekts mūsdienu Latvijas demokrātijā ir etnolingvistiski vai nacionāli motivēti protesti. Protams, būtu padziļināti pētāms, kas rausta striķus un diriģē kādus protestējošos spēkus Latvijā, bet protesta motīvu ziņā starpkaru un mūsdienu Latvija diezgan būtiski atšķiras. Starpkaru Latvijā nebija tādu fenomenu, kas būtu salīdzināmi, piemēram, ar mūsdienu krievu skolu aizstāvju gājieniem. Bija vācbaltiešu un citu mazākumtautību pārstāvju raksti presē un runas Saeimas tribīnē, bet ne tik masveidīgs protests kā mūsdienās."