Patriotismu var uztvert dažādi, un katrs cilvēks to, visticamāk, arī definē mazliet atšķirīgi. Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers kā pētnieks un zinātnieks ar patriotismu saprot to, kādā mērā cilvēks ir gatavs mīlēt savu valsti – šajā gadījumā Latviju. Taču tā nav beznosacījuma mīlestība, viņš uzsver. "Tā ir konstruktīva pieeja savai zemei, pret kuru izjūti piederību un ar kuru lepojies, bet tad seko viens svarīgs "bet", kas nošķir patriotismu vispozitīvākajā nozīmē no patriotisma negatīvās dimensijas, ko būtu vērts saukt citā vārdā – par nacionālismu," paskaidro profesors.
Nacionālisma gadījumā klāt nāk tas, ko zinātniskajā žargonā sauc par nedrošo identitāti – cilvēkam vajag pakāpties uz citu pleciem, lai kaut ko iegūtu. Nacionālismā ir aktuāla noslēgšanās (nav atvērtības mijiedarbībai ar citām nācijām) un nevienāds sadalījums attiecībā uz citu etnosu tiesībām. "Tas nav nekas slikts, ja citiem etnosiem, kas arī dzīvo tajā pašā valstī, kurā tu, ir mazāk varas," paskaidro Austers. Taču piederības sajūta valstij gan ir klātesoša abos gadījumos. "Uzticēšanās valstij kopumā, politiskajai sistēmai nozīmē, ka, nespējot pārbaudīt katru rīcības vienību no valsts un valdības puses, pieņemam, ka tā ir vairāk laba nekā slikta, vismaz iecerēta kā laba. Pretējā gadījumā nonākam līdz absurdam, ka no visa baidāmies un uztveram visu ar aizdomām. Identificēšanās pati par sevi ir svarīga, bet ir jāsaprot, ko tā nozīmē."
Pēdējā pusotra gada laikā Latvijas Universitātē veikto pētījumu rezultātā atklājies: jo patriotiskāks skatījums, jo cilvēks lielākā mērā ir gatavs uzticēties politiskajai pārvaldes sistēmai kopumā. "Tas gan nenozīmē piekrist visam, ko valsts institūcijas dara, bet šī uzticēšanās daļa ir ļoti svarīga. Turpretī nacionālismā nē," norāda profesors. Piemēram, kovida pandēmijas pīķa laikā savāktie dati liecina, ka cilvēki, kuriem ir izteiktāka nacionālisma izjūta, bija visai negatīvi noskaņoti pret ierobežojumiem, turpretī patriotu gadījumā tas nebija novērots. Turklāt nacionālisti ar mazāku varbūtību bija gatavi vakcinēties. "Tātad šeit ir redzama šī attieksme pret citiem cilvēkiem," piemetina profesors, vienlaikus gan uzsverot, ka viņš negribētu patriotismu un nacionālismu pretnostatīt, jo katrā no mums mīt gan patriots, gan nacionālists. Jautājums – kuras izjūtas konkrētā jautājumā dominē. Turklāt arī nacionālismu, tāpat kā patriotismu cilvēki saprot ļoti dažādi – bieži, par to runājot, tiek domāts XIX gadsimta nacionālisms, kuram pateicoties radās arī Latvijas valsts. Šobrīd nacionālisma jēdzienu zinātnē lieto nedaudz citādā nozīmē. "Tagad arī Krievijā būs patriotiskā audzināšana, bet tā nebūs tāda patriotiskā audzināšana, par kādu es sākumā runāju, bet gan brutāli nacionālistiska smadzeņu skalošana," skaidro profesors.
Vakuuma situācija
Runājot par patriotisma izpausmēm Latvijas medijos, Austers uzsver, ka ideālais modelis ir tad, ja, pat nepieminot šo vārdu, tiek runāts par nācijvalsti, demokrātiju un pilsoņu iesaistīšanos valsts pārvaldē. "Ja tas notiks, patriotisms tā pozitīvajā nozīmē notiks pats par sevi," piebilst profesors. Kā pozitīvu piemēru viņš min mediju veidotos stāstus par cilvēku atbildību, iesaistoties zemessardzē. "Tas, kādā veidā par to tiek rakstīts, ir patriotisms – tu esi atbildīgs par savu valsti, nevis gaidi kaut ko no valdības, bet esi gatavs, ej mācīties. Šajos rakstos neredzu nacionālisma piešprici, ka esam galvenie un lai citi [etnisko grupu pārstāvji] pastāv pie ratiem," skaidro Austers.
Vēl viens piemērs ir nevalstisko organizāciju darba atspoguļojums. "Jebkura apkaimju aktivitāte ir patriotisma akts – cilvēki tādā veidā mācās patriotismu, jo viņi, virzot savu iniciatīvu, visticamāk, kontaktējas ar pašvaldību, jo pats par sevi nekas nenotiks. Šie ir pozitīvi patriotisma piemēri, kas reizi pa reizei medijos tiek atspoguļoti," norāda profesors.
Tikmēr kā negatīvu piemēru viņš min Uzvaras pieminekļa nojaukšanas atspoguļojumu. "Piemineklis bija jānojauc, par to nav šaubu, bet ne visos gadījumos par to tika runāts patriotiski. Tika ignorēta liela sabiedrības daļa – krievvalodīgie, kuriem tas bija svarīgs simbols un vieta pēdējos pārdesmit gadus, kur iet un izjust identitātes pozitīvos aspektus. Tagad tas ir paņemts nost un ir identitātes difūzija – nav skaidrs, kas esi un uz kurieni gribi iet. Es nesaku, ka visos gadījumos vajadzēja viņiem klausīt, bet nevar atstāt tukšu vietu. Kaut kas ir jādod vietā!" norāda Austers. "Pat ja valsts nebija gatava par to domāt un runāt, es būtu priecājies, ja mediji šo jautājumu tomēr būtu pacēluši. Šobrīd ir vakuuma situācija, kas neveicina ideālu pilsonisko sabiedrību. Ir atstāta tāda situācija, kuru demagogs var diezgan viegli piepildīt ar jaunu saturu."
Runāt citādi
Kopumā medijiem Latvijā ar patriotisma veicināšanu, pēc Austera domām, iet kā pa celmiem – atkarībā no situācijas un kalendāra. Piemēram, novembrī par šo tēmu cenšas runāt daudz un dažādi. Taču, ja būtu jāieliek kopējā atzīme, tā variētu no piecām līdz astoņām ballēm. Austers uzteic Latvijas Radio raidījumus, kuros, necenšoties lietot vārdu "patriotisms", ar dažādu jomu ekspertiem tiek pārspriests, kā par šo tēmu vispār vajadzētu domāt un runāt. Tikmēr sabiedriskās televīzijas svētku reportāžas vairāk ir status quo uzturēšana.
"Nevar patriotisms būt kā tēma tīrā veidā. Ja šo vārdu lietos pārāk bieži, tas kļūs par nobružātu jēdzienu, par urrāpatriotismu. Līdzīgi kā bija padomju okupācijas laikā, kad to lietoja vietā un nevietā un neviens to nopietni neuztvēra. Drīzāk tas ir stāsts, vai mediji veido vidi, kurā cilvēki var priecāties un būt lepni par piederību savai zemei un valstij," secina Austers, uzreiz gan uzsverot, ka tas nenozīmē veidot valdības reklāmas kampaņas, jo konstruktīvai kritikai ir jābūt.
Atskaites punkts ir rakstu sērija, lai rosinātu diskusiju par mediju spēju nekļūdīgi analizēt notikumus, ar tiem kvalitatīvi un savlaicīgi iepazīstinot sabiedrību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atskaites punkta rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.