Jau vairākas desmitgades ir tradīcija – dažādu dabaszinātņu nozaru biedrības Latvijā nominē kādu savvaļas faunas vai floras sugu par gada dabas simbolu, lai informētu sabiedrību par to bioloģiju un ekoloģiju, aizsardzību un iespējām iesaistīties sugas saglabāšanā. Mēdz būt, ka par gada simboliem tiek izraudzītas retas un īpaši aizsargājamas sugas, bet dažreiz ir tieši otrādi – tās it kā ir bieži sastopamas. Tādos gadījumos konkrēto sugu populācijas stāvokļa novērtējums ļauj spriest par noteiktu biotopu jeb dzīvotņu stāvokli vai tajos notiekošajām pārmaiņām. Sabiedrības iesaiste ir bijis nozīmīgs palīgs dažādu sugu pētniecības procesos, it sevišķi kopš 2008. gada, kad savus dabas norišu novērojumus iespējams iesniegt elektroniski, reģistrējot portālā Dabasdati.lv. Gada dabas simbola akcija veicina visu dabas vērotāju – amatieru un zinātnieku – sadarbību.
Pirmais bija gada putns
Pirmā vides organizācija, kas Latvijā sāka gada simbola akciju, bija Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB), 1996. gadā par gada putnu nosaucot griezi – sugu, kuras dzīves apstākļi ir cieši saistīti ar lauksaimniecību (līdzīgi kā šī gada simbolam laukirbei). "Šāda akcija nav raksturīga tikai Latvijai, bet notiek arī citviet pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienības valstīs. Pie mums tās vēsture saistās jau ar 1994. gadu, kad LOB kļuva par starptautiskās organizācijas BirdLife International pārstāvi Latvijā. Gada dabas simbola akcija ir viens no veidiem, kā pievērst sabiedrības uzmanību kādai konkrētai sugai, sugu grupai vai dzīvotnei," stāsta LOB pārstāvis ornitologs Agnis Bušs. Pamazām arī citas dabas biedrības un organizācijas pievienojās ar "saviem" organismiem – kurš nu par kuru ir atbildīgs un tur rūpi. Ne visi šo tradīciju turpina, piemēram, vairs netiek nosaukta gada zivs, par kuras nominēšanu no 2008. līdz 2011. gadam bija "atbildīga" Latvijas Makšķernieku asociācija. Gada zivs godā paspēja pabūt strauta forele, alata, vēdzele un grundulis, bet 2017. gadā arī zutis, taču to nosauca Latvijas Nacionālais dabas muzejs (LNDM), kas parasti izvirza gada dzīvnieku.
Vēlākajos gados organismiem pievienojās arī vietas – piemēram, gada ģeovieta kopš 2010. gada, par kuras nosaukšanu gādā Latvijas Petroglifu centrs un Ziemeļvidzemes ģeoparks. Pati jaunākā šajā rindā ir gada dzīvotne, kuru kopš 2016. gada izvirza Latvijas Dabas fonds (LDF).
Viena organizācija mēdz izvirzīt arī vairākus simbolus dažādās sugu grupās, piemēram, Latvijas Dendrologu biedrība kopš 2003. gada nosauc gada koku, bet kopš 2016. gada arī gada sūnu, savukārt Latvijas Mikologu biedrība 2008. un 2010. gadā nosauca arī gada ķērpi – zvaigžņveida kladīnu un kārpaino peltigeru. Izvirza godīgā balsojumā Agnis Bušs teic, ka par gada simbola nominantiem ornitologi domā visa iepriekšējā gada garumā, diskutējot un arī konsultējoties ar citu nozaru ekspertiem, bet gala lēmumu pieņem LOB padome. "Latvijas Entomoloģijas biedrības (LEB) biedri gada nogalē iesūta savus izvēlētos kandidātus, pamatojot, kādēļ tieši šim radījumam vajadzētu kļūt par gada simbolu. Biedru kopsapulcē notiek balsošana," atklāj entomologs Uģis Piterāns un teic, ka sākumā visi centušies izvirzīt retas, aizsargājamas sugas, lai mudinātu iedzīvotājus doties dabā, vērot un ziņot par pamanīto un speciālisti tādējādi iegūtu jaunus datus. Entomoloģijas biedrība gada simbola tradīciju aizsāka drīz pēc ornitologiem – 1999. gadā, kad par gada kukaini tika nosaukta divpunktu mārīte. Kopš 2008. gada atsevišķi tiek izvirzīts arī gada bezmugurkaulnieks. "Ērces, zirnekļi, sliekas un citi bezmugurkaulnieki veido nozīmīgu sugu grupu, taču tie nav kukaiņi," skaidro Piterāns. Atsevišķi kopš 2005. gada, kad simbola godu izpelnījās četrzobu pumpurgliemezis, tiek nosaukti gliemeži un gliemji, bet par tiem "rūpējas" Latvijas Malakologu biedrība. Kopš 2000. gada Latvijas Nacionālais dabas muzejs nosauc gada dzīvnieku – pirmais bija dižā briežvabole. LNDM speciāliste Diāna Meiere stāsta, ka pēdējos gados izvirzīti zīdītāji, taču gada dzīvnieka titulu savulaik ieguvusi arī dižā briežvabole, ziemeļu upespērlene, lielais torņgliemezis un gludenā čūska. "Izvirzot gada dzīvnieku, sadarbojamies ar Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP), mežzinātnes institūtu Silava un vēl citām organizācijām, arī ar kolēģiem Igaunijā, kad gan šeit, gan tur par gada dzīvnieku tiek nosaukta viena un tā pati suga, jo tās dzīvesveida un apstākļu aktualitāte ir nozīmīga abās valstīs," skaidro Meiere.
LDF padomes locekle botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova atminas, ka ideja par gada dzīvotni radusies LDF padomes sēdē – padomē ir seši dalībnieku ievēlēti cilvēki, kuri ir atbildīgi par organizācijas stratēģisko virzību un attīstību. Kāds no padomes locekļiem izteicies, ka visām vides biedrībām ir savi gada simboli un kāpēc gan arī LDF nevarētu iekļauties šajā tradīcijā? "Tā kā LDF misija ir dabas daudzveidības saglabāšana un organizācija strādā ar sugu un dzīvotņu aizsardzību, tad tieši dzīvotne ir tas, kam ir vērts pievērst uzmanību. Turklāt, lai atrisinātu kādas sugas problēmas un izglābtu to, ir jāskatās plašāk – uz dzīvotni, ekosistēmu un ainavu. Tāpat savu lomu spēlēja tas, ka bija vēlēšanās iedzīvināt formālā jēdziena "biotops" vietā latvisko "dzīvotni", kas tiešā veidā pastāsta par būtību – tā ir mājvieta konkrētam sugu kopumam. Tika nolemts, ka, nominējot gada dzīvotni, neturēsimies pie striktās Eiropas Savienības biotopu klasifikācijas, bet palūkosimies plašāk," stāsta LDF pārstāve. Rūta Sniedze-Kretalova darbojas arī Botāniķu biedrībā un teic, ka te ikviens biedrs ir aicināts nominēt kādu sugu un izdomāt vēstījumu, kāpēc par šo sugu būtu vērts informēt sabiedrību plašāk. Pirms biedru kopsapulces, kas parasti notiek gada beigās, paliek trīs līdz četras nominētās sugas, un tad seko biedru balsojums. Kura suga savāc visvairāk balsu, tā arī kļūst par gada augu. Bieži vien auga vēlēšanās uzvar skaistākās sugas vai arī harismātiskākais sugas pieteicējs ar savu stāstu. Pēc līdzīga balsošanas principa gada dabas simbolus izvēlas arī citas organizācijas.
Invazīvais un izzūdošais
Gada simbolu godā ir bijušas ļoti dažādas sugas: gan retas un aizsargājamas, gan visiem pazīstamas, bieži sastopamas, taču nozīmīgas kādu dabas aktualitāšu kontekstā vai, gluži otrādi, pārāk savairojušās. Tā tas bija, piemēram, jūras kraukļa gadījumā, kurš kļuva par gada putnu 2008. gadā. Citkārt gada dabas simbolu izvēlas saistībā ar kādiem projektiem, kurus konkrētajā gadā plānots realizēt.
"Entomologi pēdējos gados vērš uzmanību uz invazīvajām sugām, ieceļotājiem no dienvidu zemēm. Tādēļ par gada kukaini izvirzījām, piemēram, Eiropas dievlūdzēju 2017. gadā, kura populācija pagaidām ir neliela, taču šī suga mūsu klimatiskajiem apstākļiem līdz šim nebija raksturīga, un tās izplatība Latvijā liecina: klimata pārmaiņas tiešām notiek. Līdz šim domājām, ka dievlūdzējs uz Latviju ir atceļojis netīšām, piemēram, ievests ar kādām precēm no dienvidu zemēm, taču iegūtie dati apstiprina: suga te ir apmetusies uz dzīvošanu, jo apstākļi ir kļuvuši tai piemēroti. Gan lokālā, gan starptautiskā kontekstā aktuāla ir arī apputeksnētāju problēma, un, par gada kukaini nosaucot ziedmušu, kā tas bija pērn, vērsām sabiedrības uzmanību uz to," skaidro Uģis Piterāns. "Zinātnieki pēta dabu un izdara secinājumus, bet svarīgi šo informāciju nodot sabiedrībai, panākt cilvēku iesaisti gan pētījumu procesā, jo bieži vien amatieru ziņojumi sniedz būtiskus datus par kādu sugu, gan skaidrot, kā viena vai otra darbība ietekmē vidi mums apkārt, un norādīt uz sekām."
Latvijas Botāniķu biedrība īpaši uzsver dabisko zālāju sugu aktualitāti, jo tā ir dzīvotne, kuras stāvoklis strauji pasliktinās – var pat teikt, ka šie biotopi izzūd, taču bieži vien tieši tur sastopamas retas augu sugas. "Sugu stāvoklis nav statisks, un dažkārt gadās, ka zinātnieki uzskata: šim augam vairs nav atradņu vai ir tikai nedaudzas, taču plašāku pētījumu rezultātā atklājas vēl vairākas. Vai, gluži otrādi, piemēram, kā tas ir šī gada auga – pļavas ķimenes – gadījumā. Dabisko pļavu ekosistēma pasliktinās, un arvien retāk sastopama kļūst arī pirms dažām desmitgadēm ļoti parasta, izplatīta suga," uzsver Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve Agnese Priede. Runājot par kādu sugu, tiek uzsvērti arī tās labklājībai svarīgie apstākļi, un tādējādi caur vienu gada varoni tiek izstāstīts stāsts par daudz plašākām norisēm dabā. Savukārt Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) par šī gada koku izvēlējusies divirbuļu vilkābeli, godinot pētnieku Raimondu Cinovski, kuram šogad apritētu 90. dzimšanas diena. LDB zinātniskais sekretārs Pēteris Evarts-Bunders stāsta, ka izcilais latviešu dendrologs par šo ģinti sarakstījis arī monogrāfiju. "Gribam īpaši uzsvērt arī faktu, ka Cinovskis bija vairāku Latvijā pazīstamu mūsdienu paaudzes dendrologu un LDB biedru skolotājs un idejiskais iedvesmotājs," teic Evarts-Bunders. Jāpiebilst, LDB gada koku nosauc kopš 2001. gada, kad par to tika izvēlēts pīlādzis. Latvijas Dabas fonds gada dzīvotni izvēlas saskaņā ar to, kādas ir fonda paša darbības aktualitātes konkrētajā gadā, kā arī to, kas šajā gadā ir simbolisks valstij un plašākām norisēm. "Tā 2017. gadā, gaidot Latvijas simtgadi, izvēlējāmies daudzināt lauku sētu, jo senākās lauku sētas ir arī Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma un latviskās identitātes daļa, savukārt simtgades gadā izcēlām dižkoku. Formāli šie nav biotopi un rokasgrāmatās nebūs aprakstīti, taču tie ir katram Latvijas cilvēkam tuvi un saprotami, un līdz ar to caur šiem simboliem var arī pastāstīt par dabas daudzveidību, kas ar tiem saistās, un arī to, ko katrs cilvēks var darīt dabas daudzveidības labā. Piemēram – atstāt daļu no izziedējušajām puķēm uz ziemu, lai putniem ir ko ēst, vai arī neapart kokam līdz pašām saknēm," pastāsta LDF pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Savukārt ar gada dzīvotni – veci vai dabiski boreāli meži – LDF vēlējās izcelt šo mežu bioloģiskās daudzveidības vērtību, un to rosināja tobrīd aktuālā diskusija par mežiem un vecu mežu nozīmi. Šī gada dzīvotne – straujteces un dabiski upju posmi – saistīta ar to, ka Latvijas Dabas fonds savos darbos pievērsies ūdeņu tēmai, darbojoties projektā GoodWater, kas veltīts ūdeņu ekosistēmām un to stāvokļa uzlabošanai Latvijā.
Svarīgi, lai ir interesanti
Ar gada dabas simbola izvēlēšanos un paziņošanu gan nekas nebeidzas – darbs ar sabiedrības izglītošanu un iesaisti turpinās visa gada garumā. "Saistībā ar gada putna akciju LOB jau ir izveidojušās tradīcijas, ko cilvēki gaida un labprāt piedalās. Mēs esam sagatavojuši informāciju, tēmu uzturam aktuālu sociālajos tīklos, aicinām putnu vērotājus ziņot par gada sugu, iecienīts ir zīmējumu konkurss – tajā ļoti aktīvi piedalās bērni. Protams, nozīme ir arī sugas specifikai – jo putns krāšņāks, interesantāks, jo cilvēku atsaucība lielāka. Pērn saņēmām daudz ziņojumu par gada putnu zivju dzenīti, uzzinājām par pavisam jaunām šīs sugas atradnēm. Cilvēki aktīvāk ziņo par putniem, kurus pazīst, ir redzējuši, ar kuriem viņiem saistās kaut kādas personiskas atmiņas, asociācijas. Šogad jau pirmā mēneša laikā ir ievērojams skaits jaunu datu par laukirbēm. Citugad, gluži otrādi, uzskaišu monitoringa un ziņojumu rezultāti liecina, ka atradņu skaits samazinājies, piemēram, 2017. gadā dzeltenajai cielavai, arī 2019. gada putnam mežirbei," stāsta Agnis Bušs. LOB piedalās arī Eiropas ligzdojošo putnu un ziemojošo putnu atlantu izveidē, un te akcijas ziņojumu rezultāti, kurus iesniedz iedzīvotāji, ir būtisks palīgs datu bāzes papildināšanai. Ar dažādiem konkursiem un izstādēm sabiedrības uzmanību piesaista arī Dabas muzejs. Svarīgi esot pasākumus plānot visa gada garumā, nevis koncentrēt uz gada sākumu, kad gada dzīvnieks tiek izziņots un sabiedrības interese ir lielāka, – aktualitāte jāuztur visu laiku, lai cilvēkiem neaizmirstas.
Arī LDF par gada dzīvotni stāsta visa gada garumā. Piemēram, pērn gada dzīvotne bija parkveida pļavas, un LDF tajās organizēja ainavu tūres. Arī šogad plānots aicināt iedzīvotājus uz ainavu tūrēm, kuru tēma ir šī gada dzīvotne – straujteces un dabiski upju posmi. "Sadarbībā ar sabiedrību esam radoši un cenšamies darboties tā, lai būtu interesanti. Piemēram, 2006. gadā, kad gada kukainis bija smirdīgā rožvabole, par to tika pat sacerēta dziesma," pastāsta Piterāns. Vides organizācijas ne tikai apkopo datus un izglīto par Latvijas faunā un florā sastopamajām sugām. Nav noslēpums, ka zaļi domājošie dabas eksperti cenšas panākt dabai labvēlīgākos risinājumus vides politikas jautājumos, un arī te neiztikt bez plašākas sabiedrības iesaistes un atbalsta. Gada simbolu stāsti ir iedarbīgs veids, kā aktualizēt problēmas, kas saistītas, piemēram, ar mežu apsaimniekošanu vai lauksaimniecības ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, un tādējādi panākt spiedienu uz lēmumiem valdības līmenī.
Arvien vairāk novērtē
Visi uzrunātie dabas organizāciju pārstāvji ir vienisprātis: cilvēku interese par dabas norisēm pieaug. Savā ziņā tas izskaidrojams ar informācijas pieejamību un tehnoloģiju piedāvātajām iespējām daudz vienkāršāk fiksēt un ziņot par novērojumiem. "Protams, brīvdienās pastaigāties pa kādu dabas taku nav tas pats, kas dzīvot saiknē un saskaņā ar dabu, tomēr tas ir pirmais solis lielākas izpratnes radīšanai. Mēdz teikt, ka atkarībā no mūsu interesēm mēs dzīvojam noteiktos informācijas burbuļos. Es savā burbulī esmu novērojusi, ka mums ir daudz entuziastu amatieru, kuri lieliski pārzina augus, to ārstnieciskās īpašības, dodas dabā un pareizi tos ievāc," teic Agnese Priede.
Diāna Meiere pārstāv arī Latvijas Mikologu biedrību, kas gada sēni nosauc kopš 2003. gada, kad gada simbola godā tika kokainais rumpucis, un stāsta, ka cilvēku interese un zināšanas par sēnēm esot vērā ņemamas. "Esam uzzinājuši arī par retu sugu atradnēm. Cilvēkus interesē ēdamas sēnes, lielu popularitāti baudīja dzīslkāta beka 2014. gadā. Šī sēne ir mazpazīstama Latvijā, jo raksturīga Ziemeļamerikas florai, taču ir ēdama," skaidro Meiere un teic, ka latvieši tiešām ir sēņotāju tauta un ne tikai tādā ziņā, lai lietotu tās uzturā, – iecienīta esot arī tā saucamā sēņu vērošana, daudzi aizraujoties ar sēņu audzēšanu mājas apstākļos, un Facebook ir izveidotas arī interešu grupas, kurās cilvēki apmainās ar informāciju par sēņu daudzveidību. "Ir vērtīgi pievērst uzmanību kādai bioloģiskās daudzveidības šķautnei un caur to izskaidrot plašākas kopsakarības. Turklāt vienmēr ir cilvēki, kuriem konkrētā gada dzīvotne ir īpaši tuva. Ja lauku sētas gadā, es ceru, mēs sasniedzām tā sauktos jaunos lauciniekus – pilsētniekus, kuri sākuši dzīvi laukos –, tad šogad ar straujtecēm jūtam, ka ir kopīga stīga ar makšķerniekiem un laivotājiem – viņi gan redz straujteču burvību, gan izmanto tās, gan arī izprot problēmas," ir ievērojusi Liene Brizga-Kalniņa. Un noteikti ir cilvēki, kurus stāsti par gada dzīvotnēm ne tikai sasniedz un uzrunā, bet arī dod ieteikumus konkrētai rīcībai dabas daudzveidības labā. Ja cilvēki sajūt, ka viņu šodienas rīcība ir saistīta ar to, kā dabai klāsies tuvākā vai tālākā nākotnē, tad tas jau ir ieguvums. Un, ja kāds, klausoties stāstos, piemēram, par lauku sētu, ir uztaisījis dārzā minidīķīti vardēm vai atstājis zaru čupu ežiem un citām sīkām radībām, tad tas ir ieguvums vardēm, ežiem un ķirzakām kā dabas daļiņai.