Tomēr galu galā politiskā tirgus rezultātā Rinkēvičs saglabāja savu posteni, un turpmākā notikumu attīstība drīz vien parādīja, ka tas bijis pareizs lēmums. Krievijas draudīgo ārpolitisko manevru laikā tieši Rinkēvičs uzņēmies aktīvāko lomu, lai formulētu Latvijas nostāju un stiprinātu saites ar sabiedrotajiem.
Runājot par Krievijas agresiju, Rinkēvičs nevairās lietot diplomātiem neraksturīgi skaidru valodu un nemēģina laipot, kā to dara dažs labs politiskās elites pārstāvis ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu priekšgalā. Rinkēvičam noteikti palīdz gan Aizsardzības ministrijā, gan Valsts prezidenta kancelejā gūtais rūdījums, jo drošības politikas jautājumos reti kurš orientējas labāk par viņu.
Vaicāts, ko Latvijas diplomāti dara, lai palielinātu mūsu drošību jaunajā pasaulē, kas radusies pēc Krimas aneksijas, Rinkēvičs atzīst, ka nav viegli atbildēt uz šo jautājumu, jo aktīvākā rīcība (konkrēti pasākumi ārējās drošības nodrošināšanai, NATO paplašināta un padziļināta klātbūtne) ir vismazāk publiskojama. Valsts noslēpumus viņš Sestdienai neatklāj, tomēr savu pozīciju iezīmē gana skaidri. NATO dibināšanas līguma 5. panta izpratni (uzbrukums vienai dalībvalstij uzskatāms par uzbrukumu visām) Rinkēvičs raksturo kā vēl stiprāku nekā 1949. gadā, un mierinošo piebildi, ka mums nevajadzētu kļūt histēriskiem, izrotā ar savu Češīras kaķa smaidu. Vienlaikus viņš brīdina, ka eiroatlantisko un Eirāzijas vērtību pretstāve var būt daudzas desmitgades ilga, bet Saeimas vēlēšanas jau šoruden būs svarīgas valsts drošības aspektā.
Vai pēc Krimas aneksijas jums ir vieglāk pārliecināt Rietumu kolēģus par Latvijas bažu pamatotību?
Jā. Turklāt tos, kas agrāk tradicionāli domāja, ka mēs te esam histēriski. Redzu, ka daudzu kolēģu galvās notiek pamatīgas izmaiņas. Bet, protams, ir arī tādi, kur vēl būs jāiegulda nopietns darbs.
Kas būtu noticis, ja Ukraina būtu pretojusies Krimā?
Domāju, tad mēs noteikti jau redzētu pilna mēroga militāru konfliktu gan Krimā, gan, iespējams, lielā daļā Ukrainas teritorijas. Tā būtu tiešām liela asinsizliešana, un domāju, ka mēs šeit nodarbotos ar daudzu praktisku jautājumu risināšanu, piemēram, bēgļu nometnēm, jo starp mums un Ukrainu ir tikai Baltkrievija.
Šogad aprit 10 gadi, kopš esam NATO un ES dalībvalsts. Kāda šodien būtu situācija Latvijā, ja mēs nebūtu šajās organizācijās?
Patiesību sakot, mēs esam ļoti laimīgi, jo, manuprāt, ielēcām aizbraucoša vilciena pēdējā vagonā.
Tas smagais darbs, kas tika veikts 90.gados un 2000.gadu sākumā, vainagojās ar panākumu. Ja mums vēl dažus gadus nebūtu bijusi iespēja pievienoties, it sevišķi NATO, kas, protams, tika oficiāli piedāvāta mūsu aktīva darba rezultātā, tad būtu atrasti padsmit iemesli, kāpēc NATO paplašināšanās vairs nebūtu iespējama. Kā tad šodien būtu? Nebūtu tik lielas pārliecības par mūsu ārējo drošību. Daudzi uzdod jautājumu: ja nu te tomēr kaut kas notiktu, vai NATO 5. pants darbotos? Domāju, ka tas darbosies pie jebkuras mazākās provokācijas, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tajā brīdī, kad notika diskusijas par NATO paplašināšanos, jautājumi par to, vai ir vērts uzņemt Baltijas valstis, vai tās ir aizsargājamas, vai šeit kaut kad nākotnē tomēr nebūs iespējamas provokācijas (arī tamdēļ, ka gan Latvijā, gan Igaunijā ir pietiekami lielas krievu kopienas) - šie jautājumi skanēja un tika analizēti jau toreiz, un politiskais lēmums visu NATO dalībvalstu līmenī bija: uzņemamies atbildību un saprotam, ko tas varētu nozīmēt nākotnē. Līdz ar to gan tas, ko šobrīd dzirdam no ASV prezidenta un viceprezidenta, gan tā praktiskā darbība, kas ir sākusies, lai padziļinātu un paplašinātu NATO klātbūtni reģionā, apliecina, ka tas tiešām tiek vērtēts nopietni. Drīz redzēsim praktisko rezultātu.
Mēs arī redzam, ka daudzas NATO dalībvalstu amatpersonas uz jautājumu, vai Ukrainas krīzē ir iespējama kāda militāra iejaukšanās, atbild: "Nē." Mums ir jāsaprot, ka attiecībā uz Baltijas valstīm tāda epopeja kā Krimā, kad atlido helikopteri ar "zaļajiem vīriņiem", nebūtu iespējama. Atbilde būtu pietiekami ātra un asa.Katra militārā ofensīva tiek analizēta, tiek vērtēts, kas ir bijis jauns, salīdzinot, piemēram, ar Krievijas un Gruzijas konfliktu 2008.gadā. Starp citu, tūlīt pēc tā konflikta arī tika sperti konkrēti soļi un parādījās vesela rinda aizsardzības plānošanas dokumentu, kuru pirms tam nebija.
Atrašanās ES un eirozonā lielā mērā varētu amortizēt potenciālo krīzes ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Enerģētikas jomā laikam visi beidzot būs pamodušies un sapratuši, ka jāatrod alternatīvs enerģijas avots, lai mazinātu atkarību no gāzes. Vēl viens jautājumu loks, kas varētu attīstīties — ja Krievijas rīcība Ukrainas austrumos kļūtu skarbāka un mēs redzētu militāru invāziju, kas raisītu tā saucamo trešo ES sankciju fāzi — tās jau ir nopietnas ekonomiskās sankcijas -, tad tiktu veikti pasākumi, lai mazinātu atbildes pasākumu ietekmi no Krievijas puses.
Cik aktīvai sankciju jautājumā jābūt Latvijai? No vienas puses, esam ieinteresēti, lai Krievija nemēģina paplašināt savas darbības, no otras puses, arī sankciju ietekmi mēs jutīsim visvairāk, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.
Mēs vadāmies no vairākiem apsvērumiem.
Pirmais: tas, kas noticis ar Krimu un lielā mērā notiek Ukrainā un ap Ukrainu, ir starptautiskās kārtības un sistēmas bezprecedenta pārkāpums kopš 1945.gada. Šāda veida teritorijas aneksija, sludinot, ka tas notiek lielā mērā tādēļ, lai krievu tauta apvienotos vienas valsts teritorijā, ļoti atsauc atmiņā vispirms Vācijas rīcību pagājušā gadsimta 30.gadu beigās. Tātad, ja pret to nebūs aktīvas rīcības vismaz tādā līmenī, lai tiktu apturēti tālākie soļi, tad jau vidējā un ilgtermiņā mēs vairs neuztrauksimies ne par tirdzniecības apjomu, ne par ko citu, bet ļoti nopietni uztrauksimies par savas valsts pastāvēšanu.
Otrs apsvērums: daudzi domā, ka mums vajadzētu vienpusēji rīkoties asāk, ka ES rīkojas nepietiekami. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai Eiropa rīkotos vienoti. ES ir valstis, kas uzskata, ka jārīkojas asāk, un ir valstis, kuras domā, ka tik asi nav jārīkojas. Līdz ar to kopēja rīcība ir kompromiss. Būtiski ir tas, ka beigās tomēr esam vienoti. Daudz traģiskāk būtu, ja pēc ES valstu vadītāju tikšanās presē parādītos ziņa, ka ES ir sašķelta un vispār nespēj vienoties.ES izvēlējās iet pakāpenisku sankciju ceļu. Mums ir tā saucamā trīs fāžu pieeja. Pirmā fāze jau ir iedarbināta: politiskie kontakti samazināti, darbs pie bezvīzu režīma starp ES un Krieviju un vēl vesela virkne jautājumu ir apturēta.
Ir arī sankciju saraksts attiecībā uz konkrētām personām. Lai gan viņi bravūrīgi apgalvo, ka par to jūtas pagodināti un neuztraucas, ja jūs uzmanīgi pavērosiet, tad manīsiet, ka tur jūtama pamatīga nervozitāte. Arī divpusējos kontaktos ar diplomātiem mēs jau dzirdam izmisīgus lūgumus nepiemērot sankcijas pret konkrētiem cilvēkiem, bet piemērot pret Krieviju.
Trešais apsvērums. Jā, Latvijā ir cilvēki, kuri saka: pasēdēsim malā, tas nav mūsu konflikts, nav mūsu lauciņš. Esmu rūpīgi studējis Latvijas ārpolitiku 20.-30.gados, pat rakstījis bakalaura darbu, kā Ulmaņlaika prese atspoguļoja Minhenes vienošanos un tās sekas. Tad bija tieši tāda nostāja: sēdēsim malā, gan jau kaut kā pārlaidīsim bargos laikus. Bet nonācām pie 1940.gada. Mācība ir skaidra: ja nebūsim aktīvi un neiestāsimies arī par aktīvu ES un NATO rīcību šajā konkrētajā gadījumā, tad ļoti ātri nonāksim pie tā paša scenārija. Tas nemaz nav tik nereāli.
Vai Baltijas valstis ietilpst Putina deklarētās "krievu pasaules" robežās?
Domāju, ka Baltijas valstīm nevajag kļūt histēriskām, bet mums jāapzinās, ka esam paaugstināta riska zonā, un jāstrādā, lai šos riskus mazinātu.
Ir versijas, ka Krievija gribētu pārbaudīt, vai NATO dibināšanas līguma 5.pants tiešām strādā, piemēram, ar kādiem maziem provokatīviem dūrieniem.
Ja salīdzinām 1949.gada izpratni par 5.pantu ar 2014.gada izpratni, tās ir pilnīgi dažādas. Laikam ritot un attīstoties jauniem riskiem, attīstās arī izpratne par to, kas ir 5.pants. Tās nav tikai tanku ofensīvas pāri robežai un bumbvedēju uzlidojumi kādai pilsētai. Tas ir arī jautājums par kiberdrošību. Igaunijā jau labu laiku strādā kiberdrošības centrs. Tiek arī analizēts tas, kas ir noticis 2008.gadā un tagad Krimā, un izstrādāti attiecīgi pretpasākumi arī pret "zaļajiem vīriņiem".
Tātad 5. pants ir nevis kļuvis vājāks, bet pilnveidojies?
Tas būtu precīzāk!
Visu sarunu ar ārlietu ministru lasiet žurnāla SestDiena 4. aprīļa numurā!