Saeimas atlaišana kā profesija

To, ka sauklis "atlaist Saeimu!" ir vislabākās zāles pret visām kaitēm, ļoti labi var redzēt, ja jauši vai nejauši sanāk iemaldīties kādā piketā. Protams, tur redzēsiet arī zārkus vai citus stilizētus bēru procesijas elementus, jo brīžiem šķiet, ka latviešu piketos ir iespējams tikai viens stāsts: nozares nāves stilizēts iestudējums vai vismaz – vieglākā versijā – politiķu solījumu apbedīšanas rituāls. Teātra spēlēšana latviešiem patīk un sanāk, bet grūtāk ir vienoties kopīgos saukļos, kas arī ir neatņemama piketa sastāvdaļa. Parasti tie sanāk kaut kā drusku neveikli, grūti visam pūlim vienoties kopīgā ritmā un intonācijā. Arī man pašai, piedaloties šādās akcijās, ir bijusi tāda kā neērtības sajūta – nu kā tad es tagad kaut ko izkliegšu? Bet viss mainās, kad pūlī kādam pasprūk: «Atlaist Saeimu!» Uzreiz atrodas i ritms, i balss, i sajūta, ka esam nonākuši jau atkal pazīstamā vidē.

Tiesa, lai Saeimu pa īstam atlaistu, ir nepieciešama arī rīcība – proti, pietiekami lielam pilsoņu skaitam ar savu parakstu jāapliecina, ka šāda diskusija referenduma formā vispār ir nepieciešama. Patlaban, lai referendums par Saeimas atlaišanu notiktu, ir vispirms jāsavāc 154 860 pilsoņu parakstu.

Neatraidītie atlaidēji

Iespēja pilsoņiem rosināt Saeimas atlaišanu ir iespējama kopš 2009. gada, un šajos desmit gados ir bijuši jau seši šādi mēģinājumi. Piecos gadījumos no tiem iniciatīvas rosinātājs bijusi tā pati biedrība Varu Latvijas tautai, kas iesniegusi – šoreiz kopā ar Centra partiju – arī aktuālo iniciatīvu. Tā pieteikta šā gada 14. novembrī, un samērā īsā laikā jau savākti vairāk nekā 33 tūkstoši parakstu. Jāpiebilst, ka iepriekšējā reize, kad Varu Latvijas tautai iesniedza iniciatīvu par Saeimas atlaišanu, bija pavisam nesen – šī gada 25. oktobrī –, taču CVK toreiz parakstu vākšanu atteica. Komisijas protokola lēmumā rakstīts: "Latvijas Republikas Satversmes 14. pantā noteikts, ka "tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas". Iesniedzēja iesniegums Centrālajā vēlēšanu komisijā saņemts 2019. gada 25. oktobrī. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 12. pantu jaunievēlētā Saeima sanāk uz pirmo sēdi novembra mēneša pirmajā otrdienā, kad arī izbeidzas iepriekšējās Saeimas pilnvaras. Attiecīgi 13. Saeima uz pirmo sēdi sanāca 2018. gada 6. novembrī. Tādējādi dienā, kad Iesniedzējs iesniedza iesniegumu par reģistrāciju, ir iestājies Satversmes 14. pantā noteiktais termiņš, kad nevar ierosināt Saeimas atlaišanu." CVK arī norāda, ka termiņš, kad var sākt rosināt Saeimas atlaišanu, ir 2019. gada 7. novembris.

Arī pirms tam Varu Latvijas tautai vēl divas reizes mēģinājusi nesekmīgi rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu – abas reizes 2015. gadā. Un arī tad atteikuma iemesls ir bijis nepareizi izvēlētais laiks.

Protams, arī man dažreiz apnīk tā parlamenta atlaidēju apsaukāšana par ne sevišķi gudriem, taču ko gan lai domā, ja visprofesionālākie Saeimas atlaidēji jau trīs reizes nemāk iesniegt savu iniciatīvu pareizā laikā? Jāatzīst, Satversmē tik tiešām gana skaidri ir pateikts, kurā laikposmā ir un nav iespējama Saeimas atlaišana, bet, šķiet, Varu Latvijas tautai tas netraucē – tā savus pieteikumus tikai sniedz un sniedz, kad vien nav slinkuma. Vēl divas reizes biedrībai ir sanācis trāpīt pareizajā laikā, taču abos gadījumos neizdevās savākt nepieciešamo parakstu skaitu, lai varētu referendumu tiešām ierosināt. 2016. gada novembrī sāktajā un pēc gada pabeigtajā parakstu vākšanā izdevās savākt 3707 parakstus (attiecīgi pietrūka 155 224 balsu), savukārt 2015. gada novembrī sāktajā un pēc gada pabeigtajā parakstu vākšanā tika savākti tikai 514 paraksti.

Joprojām uzticības krīzē

Tomēr kāpēc tieši šoreiz neatlaidīgo parakstu vācēju centieni izskatās cerīgāki? Sociologs Arnis Kaktiņš sarunā ar SestDienu atgādina, ka tik tikko ir noslēdzies samērā nemākulīgs budžeta pieņemšanas process. Tiesa, tā kā Varu Latvijas tautai mēdz iesniegt savas iniciatīvas par Saeimas atlaišanu novembrī, laiks arī citkārt var sakrist ar budžeta pieņemšanas procesu parlamentā. Šoreiz gan kompānijai pievienojusies arī Centra partija, kuras līderis ir ātri runājošais eiroskeptiķis Normunds Grostiņš, taču droši vien nozīmīgāk ir tas, ka iniciatīvu iesniegšana sakritusi ar skaļajām protesta akcijām no ārstiem, kuru sarūgtinājumu var saprast. Saeima, iepriekš grozot likumu, lēma, kādā apmērā ārstu algas būtu palielināmas, taču solījumu nepildīja. Turklāt šāda apņemšanās – palielināt ārstu algas par 20 procentiem – tika izteikta jau pēc Saeimas vēlēšanām, tāpēc neder pat "čuriku" arguments, ko politiķi mēdz izmantot priekšvēlēšanu laikā, solot zelta kalnus un citas lietas, kuras taču "nevar nesolīt".

Šoreiz gan interesanta ir vēl viena lieta, proti, pētījumu kompānijas SKDS dati mums vēsta, ka pēdējos gados uzticība Saeimai un valdībai ir pat nedaudz augusi. Žurnālists Jānis Eglītis izrēķinājis, ka, piemēram, 12. Saeimai tās beigu posmā uzticējās katrs septītais, savukārt 10. Saeimai, kuru pēc balsojuma par «buldozera» Aināra Šlesera neizdošanu kriminālvajāšanai toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers ar savu Rīkojumu Nr. 2 rosināja atlaist un pilsoņi referendumā arī tik tiešām šādu priekšlikumu atbalstīja, uzticība bija pavisam zema – proti, tobrīd parlamentam uzticējās tikai katrs divdesmitais Latvijas iedzīvotājs. Starpība visai būtiska.

Bet kā tad ar uzticību tagad? SKDS dati rāda, ka šī gada oktobrī Saeimai uzticējās 22% Latvijas iedzīvotāju – tātad katrs piektais. Valdībai uzticība pat vēl lielāka – 24% Latvijas iedzīvotāju. Vēsturiski viszemākie šie skaitļi tik tiešām bijuši 2009. gada sākumā, kad Saeimai uzticējās tikai 4,5% Latvijas iedzīvotāju, un toreiz situāciju diži neglāba arī 10. Saeimas vēlēšanas – kā jau pieminēts, šī parlamenta sasaukuma mūžs tik tiešām nebija visai ilgs.

Kaktiņš gan skaidro, ka, lai arī patlaban uzticības rādītāji palielinās, mēs jau ļoti ilgstoši varam runāt par uzticības krīzi parlamentam. "Jautājums ir tikai, vai runa ir par krīzi, dziļu krīzi vai ļoti dziļu krīzi," tā Kaktiņš. Tas nozīmējot arī lielu kolīziju potenciālu, un ir tikai laika jautājums, kad lielā sabiedrības neuzticība manifestēsies.

"Vajadzētu būt, ka politiķi apzinās neuzticības apmērus, taču tad viņi tā nerīkotos [situācijā] ar budžetu," spriež Kaktiņš, kurš atzīst, ka tik tiešām nesaprot, kāda velna pēc bija jāpieņem tāds