Cerēja uz Rietumu palīdzību līdz pēdējam brīdim - stāstot par nacionālajiem partizāniem, vienu no otrās padomju okupācijas laika mītiem atmasko vēsturnieks Zigmārs Turčinskis. Mītu, ka mežos aizgājuši bandīti vai kara noziedznieki tikai bailēs no soda un tad bezjēgā slepkavojuši vai laupījuši. Nē, nacionālo partizānu galvenā motivācija cīnīties un nepadoties bija izteikta vārdos: iesim mežā un šausim tik ilgi, kamēr nomazgāsim kaunu par 1940. gada padošanos. Zigmārs Turčinskis kopš 2002. gada ir “pilna laika” lauksaimnieks, apstrādā 800 hektāru Zemgalē un nacionālo partizānu pētniecību, ko viņš veic jau 25 gadus, sauc par vaļasprieku, kam esot arī priekšrocības samērā ar pētniecību kā maizes darbu. Katrā ziņā Turčinska pirmā grāmata, 2011. gadā iznākusī monogrāfija Ziemeļvidzemes mežabrāļi, 1944.–1953. gads: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā, jau kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Tagad viņš izdevis otru: Ziemeļlatgales Neatkarības vienība. Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gadā. Šobrīd, kad Ukrainā itin nopietni runā par iespējamu partizānu karu, ja Putins izšķirtos uzbrukt, SestDiena Zigmāram Turčinskim jautāja arī, vai un cik pirms 75 gadiem gūtā nacionālo partizānu pieredze būtu noderīga mūsdienās.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 10.decembra - 16. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!