Katru trešdienu un ceturtdienu astoņos no rīta Svetlana Marksa sāk rosīties savā nelielajā pārtikas veikaliņā CP-23 Priekules novada Kalneniekos. Viņai ir apmēram divas stundas laika, lai uzliktu cenas un safasētu svaigi piegādātos produktus, daļu no tiem ieliktu pārnēsājamā aukstuma kastē un pēc tam visu savietotu nelielā, dzeltenā mikroautobusā, kurā viņa vēlāk tirgosies. Darbošanās rezultātā veikals paliek pustukšs, savukārt autoveikala plaukti – pilni. Tad Svetlana dodas ceļā.
Pirmā pietura ceturtdienā, kad kopā ar Svetlanu ceļā dodas arī SestDiena, ir netālajā Priekulē. Pārtikas autoveikals apstājas zem ābelēm pie nelielas mājas, kurā dzīvo divas māsas Arta un Līvija. Tuvākais veikals ir kilometra attālumā, bet neviena no māsām līdz tam aiziet nespēj. Ja kaut ko vajag iegādāties aptiekā, palīdzība jālūdz kaimiņiem. Tomēr par pārtikas autoveikalu sūdzēties nevarot, produktu netrūkst, un "būtu tik nauda"! "Nopirkt par pensiju nevaru gandrīz neko. Tomēr vienreiz tikai dzīvojam," saka Līvija un iegādājas pusīti arbūza un kanēļa kliņģeri.
Ceļā ir vairākas pieturas tieši pie klientu mājām. Citviet veikali nav nemaz tik tālu, taču pircēju nokļūšana tajos ir apgrūtināta, vai arī autoveikala pakalpojumu izmantošana vienkārši ir ērtāka. Dažās pieturvietās piestāj arī vairāki citi autoveikalu tirgotāji. Tomēr ik pa laikam Svetlana apstājas Priekules un Grobiņas novada nomalēs, kur citu iespēju iepirkties nav un viņa ir atbildīga par to, lai cilvēkiem piegādātu pārtikas devu nedēļai. Tieši tāpēc sieviete vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš viņai pieder veikals, izlaidusi tikai vienu darbdienu. Iepriekš visus klientus par to pabrīdinot, protams.
Tirgošanās ir asinīs
Priekules novadā Svetlana dzīvo kopš sešu gadu vecuma, kad viņas tēvs sāka strādāt Liepājas cukurfabrikā. Sākotnēji šeit palikt bija paredzēts tikai uz kādu laiciņu. Tagad skaidrs, ka "kāds laiciņš" izrādījies viss mūžs.
Pirms tam Svetlana auga Baltkrievijā. Dzimtā vieta esot apmēram tikpat liela kā Priekule. No tā dzīves posma atmiņā visspilgtāk palicis, kā piemājas veikaliņā pret vistu olām varēja iemainīt garšīgās citronu vafeles. Kad pirms kāda laika viņa apciemojusi dzimto ciematu, kultūra un dzīvesveids licies tik svešādi, ka spējusi tur pavadīt vien četras dienas – gribējies uz mājām, uz Latviju. Arī tēvam pirms darba cukurfabrikā piederējis veikals. Svetlanai pašai gan par šo veikalu nekādu atmiņu nav.
Taču, jau sākot strādāt par pārdevēju, Svetlana cerējusi, ka arī viņai pašai reiz piederēs veikals. Pēc desmit nostrādātiem gadiem tā arī notika. Kad bijušais īpašnieks saprata, ka veikalu uzturēt viņam nav izdevīgi, Svetlana nolēma to pārpirkt un turpmāk saimniekot pati. Biznesa kursos viņa sāka mācīties tikai pēc tam.
Sev strādāt, protams, ir labāk, saka Svetlana, lai gan atzīst, ka sākums bija grūts. Arī tagad nav viegli. Viņa strādā viena, un slodze ir liela. Ļoti vajadzētu vēl vienu palīgu, ideālā gadījumā divus – pārdevēju un vēl autoveikala šoferi. Taču tik daudz naudas, lai sanāktu algai vēl kādam darbiniekam, nopelnīt neizdodas. Uz kādu brīdi – līdz šī gada maijam –, pateicoties Nodarbinātības valsts aģentūras projektam, gan bijusi palīdze. Algu maksājusi aģentūra, Svetlana segusi tikai nodokļus. Tad bija vieglāk. Tagad to, ko darīja divi, jāpaveic pašai. "Man reizēm jautā, kā es vēl turos. Kamēr man ir pircēji, turos," viņa saka.
Vēl vajadzētu jaunu mikroautobusu. Septiņus gadus viņai kalpo lietots 1991. gada auto. «Ik pa laikam laboju un domāju, ka nu būs pēdējais gads,» viņa smejas. Lai labāk darbojas, viņa mēdzot mašīnu reizēm paglaudīt un paslavēt kā pielabināmu dzīvnieciņu. «Tā nu mēs vēl braucam.» Reizēm gan nedaudz bail palikt kaut kur ceļa vidū un pievilt savus pircējus. Arī veikala nosaukumu prasītos nomainīt, ja tas neizmaksātu tik daudz. Tagadējais nosaukums CP ir agrākās Celtniecības pārvaldes iniciāļi, bet gribētos, lai tā vietā varētu izvēlēties ko skaistāku, piemēram, Lana. Pateikusi to, Svetlana uz brīdi apklust. Ilgāk sūdzēties vairs nebūtu pareizi, viņa saka, jo pircēji ir ļoti labi. «Kā jau laukos, viņi ir tādi vienkārši cilvēki. Reizēm pati lieki notērēju laiku, ļoti gribas ar visiem parunāties.»
* viķeris – gabaliņš, loks (apvidvārds)
Visu stāstu par Svetlanas autoveikalu un tā pircējiem lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!