Bērnu dienas Rīgas pilī

SestDienas korespondentam reizēm iznāk intervēt arī valsts prezidentus. Tajās pāris reizēs, kad intervijas ir notikušas Rīgas pilī (nevis sēžot uz rakstāmgalda Latvijas Institūta telpās, kā ar Vairu Vīķi-Freibergu sprīdi pēc viņas ievēlēšanas, vai Melngalvju namā, kā ar Andri Bērziņu, kur pēc intervijas prezidents atzinās, ka viņš šajā namā jūtoties slikti), man ir bijis sevi jāsaņem rokās, lai rādītu pietiekami nopietnu seju, jo, ieejot šajās telpās, liekas, ka tūlīt no kāda stūra izskries bērni sarkanos kaklautiņos un nogāzīs kādu podu.

Lieta tāda, ka savā iepriekšējā dzīvē pagājušajā gadsimtā citā sabiedriski ekonomiskajā formācijā es pa pili diezgan bieži tiku staigājis, kāpis pa lepnajām kāpnēm, klīdis pa zālēm un varbūt pat skrējis, nekādu uzraugu vai kameru nenovērots. Tā staigāšana notika manā skolēna vecumā, no 1967. līdz 1975. gadam, Rīgas Pionieru pils tēlniecības, vēlāk keramikas pulciņa audzēkņa kapacitātē. Gluži katrā reizē es pa lepnākajām zālēm nestaigāju, mūsu pulciņa telpa bija pagrabā, tātad mans parastais gājiens bija pāri visam pagalmam līdz durvīm, pie kurām stāvēja liela kuģu mīna. Toties pie pils vārtiem nestāvēja neviens sargs, tie pa dienu bija vaļā. Jā, vēl viena lieta – lai gan sargu nebija un pils skaitījās, kā tagad teiktu izglītības sistēmas birokrāti, skolēnu radošumdrošumspējas kalve, tās sienas nebija apķēpātas ar aerosolu. To tolaik neuzskatīja par radošuma izpausmi, bet par vienkāršu sīko huligānismu.

Tomēr ne tikai līdz mālu pagrabam, arī pa pils zālēm man ir iznācis iet diezgan daudz un ne tikai Jaungada eglītēs. Bija pulciņi, kas darbojās pils lepnākajās Baltajā zālē, koris Sarkanajā... Mēs tur apradām ar estētisku vidi, tagad saka mana kolēģe, SestDienas maketētāja Dace Eglīte, kura Pionieru pilī ir dziedājusi korī Rīga. Bet ar Dienas fotogrāfa Aivara Liepiņa sievu Vitu no Pionieru pils teātra mēs tālajā 1974. gadā bijām Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Rīgas un Pionieru pils sadraudzības pilsētā Rostokā. Tolaik tikt uz VDR bija sarežģītāk nekā šodien uz Dienvidāfriku, bet savus kolēģus es te piesaucu, lai skaidrāk ilustrētu faktu, ka Rīgas pilij laikos, kad tā bija Pionieru pils, dažādos pulciņos izgāja cauri vai puse Rīgas un ne tikai Rīgas, bet arī Jūrmalas, Olaines, Ogres skolēnu, tās paaudzes, kuru skolas gadi iekrita pagājušā gadsimta 50.–80. gados.

29. februārī Bērnu un jauniešu centrā Rīgas Skolēnu pils tika atvērta grāmata Rīgas Skolēnu pils gadu ritos. Lai gan grāmata nav nekāda plānā, pustūkstotis lappušu, kurās līdzās vēstures faktiem, statistikai un fotogrāfijām ir arī daudzu jo daudzu pulciņu vadītāju, pils darbinieku un pulciņu dalībnieku atmiņas, tā, kā uzsver arī paši grāmatas veidotāji, ir tikai neliela daļa no iespējamā atmiņu un arhīva materiālu apjoma. Kopā ar iepriekšējo Rīgas Skolēnu pils direktoru Juri Bogdānovu pirms pieciem gadiem iecerētā Ināras Jankovskas veidotā grāmata ir pieejama bijušajiem audzēkņiem Bērnu un jauniešu centrā Rīgas Skolēnu pils Krišjāņa Barona ielā 99 un, protams, arī Nacionālajā bibliotēkā. Tā ievada Rīgas Skolēnu pils 80 gadu jubileju, kas būs šoruden.

Uz pirmo pieprasījumu

Pirmie pionieru pulciņi Latvijā radušies jau 1927. gadā, bet Pionieru pils ir okupācijas laika bērns, kad sabiedrības ideoloģizācija skāra visus, sākot no bērnudārza. No septiņu gadu vecuma, tātad pirmajā klasē, visi tika uzņemti Ļeņina mazbērnos – oktobrēnos, tad ceturtajā – pionieros, un no 14 līdz 28 gadu vecumam gandrīz visi bija komjaunieši.

1940. gada 8. oktobrī Latvijas PSR Tautas komisāru padome pieņēma Viļa Lāča parakstītu lēmumu atvērt iestādi bērnu un jauniešu ārpusstundu darbam, kuru nosauca par Latvijas PSR Pionieru pili. Iesākumā tika atvēlētas Kongresu nama un Amatu nama (Lielā ģilde) telpas Amatu ielā 5/6. Līdztekus tehniskajai, mākslas, zinātniskajai un fizkultūras nodaļai bērniem piedāvāja arī politisko un aizsardzības nodaļu. Rīgas pilī, tātad Valsts prezidenta pilī, pēc Latvijas neatkarības iznīcināšanas apmetās Latvijas PSR Tautas komisāru padome. Tā kā Amatu ielas nams bērnu ārpusskolas darba vajadzībām neatbilda, pils direktorei Jeļenai Klestrupai izdevās pārliecināt komisārus pārvākties uz Bruņinieku namu, un 1941. gada 10. janvārī LPSR Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu Nr. 40 Par Rīgas pils nodošanu Republikas pionieru vajadzībām. 1941. gada februārī pils ziemeļu daļā tika iekārtota Pionieru pils. Lēmumā bija piebilde: "Lielā zāle, reprezentācijas telpas uz pirmo pieprasījumu nododamas Valdības vai Partijas rīcībā."

1941. gada 21. februārī Rīgas pilī notika pirmais svinīgais bērnu mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu koncerts, ar kuru svinīgi tika atklāta Latvijas PSR Pionieru pils. 1941. gadā Pionieru pilī darbojās mazliet vairāk par 400 audzēkņiem. 1944. gada nogalē skolēni atgriezās pilī un darbojās tehnikas, mākslas, sporta, tūrisma un novadpētniecības, naturālistu pulciņos. Nosaukums Rīgas Pionieru pils pilij tika piešķirts 1952. gadā. Tad pulciņu skaits jau bija audzis, tehnisko nodarbību daļā vien bija 17 pulciņu, politmasu un pionieru darba daļā – pieci pulciņi, bērnu mākslinieciskās audzināšanas daļā – 22 pulciņi, sporta daļā – seši pulciņi, jauno naturālistu daļā – deviņi pulciņi, tūrisma un novadpētniecības daļā – pieci pulciņi (Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva sadarbībā ar Bērnu un jauniešu brīvā laika centra Rīgas Skolēnu pils Rīgas Skolu muzeju sagatavotās virtuālās izstādes Rīgas Pionieru un Skolēnu pils. Dokumenti un fotogrāfijas dati). Populārs bija šaha klubs, kura audzēknis bija vēlākais pasaules čempions šahā Mihails Tāls. Pionieru pils pulciņus ir vadījušas izcilas personības – deju ansamblim Uguntiņa 58 mūža gadus ziedojusi pedagoģe, daudzu bērnu baletu autore Audiona Līventāle (1925–2012), Pionieru teātra vadītāju skaitā ir režisore Vera Baļuna (1904–1978), tēlniecības pulciņa pirmais vadītājs bijis gleznotājs Auseklis Baušķenieks (1910–2007).

1956. gadā pēc Rīgas Pionieru pils pasūtījuma Svētku zāles gleznojumiem tika pievienota Ģederta Eliasa glezna 1905. gads, kā arī Teņa Graša Dziesmu svētki un P. Ozoliņa Līgo svētki. 1959. gadā Pionieru pilī slēdza tehniskos pulciņus, jo bija izveidota Jauno tehniķu stacija, taču vēlāk daži tehniskas ievirzes pulciņi tika atjaunoti – automoto pulciņa karti reizēm braukāja arī pils priekšā.