Jau kopš 1969. gada Māris Grīva nepaguris strādā amatā, kuru dēvē par savu dzīvesveidu. "Neko citu es neprotu," viņš piebilst ar ventiņiem raksturīgo humora devu. Izaudzinājis olimpisko čempionu šķēpmešanā Daini Kūlu, daudzu prestižāko sacensību finālistu Ēriku Ragu, trenējis savulaik labāko pašmāju augstlēcēju Normundu Pūpolu, kurš nu kļuvis par viņa znotu. Un, protams, trenera Grīvas ikdiena nebūtu iedomājama bez pieciem bērniem (vecākais dēls Mārtiņš ikdienā patlaban dzīvo Lielbritānijā), abiem mazdēliem un sievas Baibas, kura arīdzan savulaik sportojusi un trenējusi bērnus, bet nu rūpējas, lai visi Grīvu sportisti tiek pie kārtīga uztura.
Porolona entuziasms
Bērnībā Māris augumā nebija liels, bet enerģisks gan. Jau kopš bērnības viņš bijis draugos ar sportu: spēlējis basketbolu un futbolu skolas komandās, braukājis uz spartakiādēm. Kā nelielu kuriozu viņš atminas, ka ar visu savu nelielo augumu basketbolā tomēr bijis centrs, jo lēcis augstāk par visiem. "Ar abām rokām varēju stīpu aizsniegt un kaut ko mētāju ar," to atceroties, smej treneris.
Izglītību ieguvis Ventspils 1. astoņgadīgajā skolā, vēlāk pārgājis uz Ventspils 1. vidusskolu (šobrīd Ventspils 1. ģimnāzija), kuru absolvējis. Lai gan pagājis vairāk nekā 50 gadu, Māris vēl šodien bez minstināšanās nosauc teju visus tā laika skolotājus, kuri likuši pamatus viņa izglītībā. Kad Grīva mācījies 8. klasē, Ventspilī parādījies jauns vieglatlētikas treneris Jāzeps Reidzāns. Viņš Māri no komandu sporta veidiem aizvilinājis uz vieglatlētiku. Lai gan puisim nav bijuši nekādi lielie dabas dotumi, ar smagu darbu treniņos nākuši arī panākumi sacensībās. Māris kļuva par sporta meistaru gan desmitcīņā, gan šķēpmešanā.
Tālāk ceļš vedis uz Rīgu, kur jaunietis iestājies Valsts fiziskās kultūras institūtā. Otrajā kursā Māri iesauca padomju armijā. Tajā laikā bez vieglatlētikas spēlējis arī iemīļoto basketbolu, tāpat pirmā sporta klase viņam bija futbolā, volejbolā un rokasbumbā. Pēc vairākiem toreizējā Ļeņingradā un arī Gruzijā pavadītiem gadiem ventspilnieks atgriezās dzimtenē un neklātienē absolvēja institūtu. Lai gan tolaik vēl gana aktīvi sportojis pats, pēc leģendārā vieglatlētikas trenera Maigoņa Pūliņa aicinājuma devies atpakaļ uz dzimto Ventspili, kur sācis arī trenera gaitas. Drīz Mārim šajā darbā apritēs 50. gadskārta.
Tolaik vieglatlētikā uzņēmuši katru Ventspils bērnu, kurš nav atteicis treneru aicinājumam. Lai gan kāds jaunais audzēknis bija pat izstiepies 1,80 metru garš un svēris tikai 47 kilogramus. "Viņam spīdēja cauri!" atminas Māris. Kāds cits 100 metru sprintu sākumā skrējis 18 sekundēs, kājas nemaz neesot klausījušas, bet vēlāk augstlēkšanā viņš pārvarējis pat divus metrus un arī šķēpu metis ļoti labi.
Bieži trūka kārtīga inventāra, daudz bijis atkarīgs no pašu treneru un sportistu entuziasma. Savulaik pats treneris ar saimniecības mašīnu devies uz Rīgu pēc porolona atgriezumiem, kas palikuši pāri mēbeļu ražošanā. Tad kopā sašūti no zvejniekiem dabūti tīkli, un augstlēkšanas sektora piezemēšanās matracis gatavs. Māris vēl tagad lepojas, ka vismaz 15 jauniešu no viņa treniņu grupas, pat nebūdami augstlēcēji, spēja pārvarēt divu metru augstumā novietoto latiņu un vairāk. "Entuziasms bija tas dzinējspēks, ar kuru mēs toreiz braucām," viņš bilst.
Pārspēt Ingu Pētersonu
1973. gadā vieglatlētikas treniņus sāka padsmitgadnieks Dainis Kūla. Sākumā jaunais censonis ne tuvu nav bijis labākais šķēpraidis starp vienaudžiem, jo par viņu tālāk metis arī viens otrs fiziski vājāks konkurents. Tomēr soli pa solim Dainis apsteidzis visus.
Treneris Māris atceras, ka reiz Kūla sacensībās Rīgā uzveicis populāro latviešu dziedātāju Ingu Pētersonu, kurš tolaik bijis laba līmeņa šķēpmetējs. "Viņš bija ar savu rīdzinieka psiholoģiju, bet atbraucām mēs, mazie, no provinces." Toreiz vēl pārāks bija Pētersons, bet pēc divām trim nedēļām Dainis rīdziniekam bijis jau garām.
Parādoties rezultātiem, regulāri bija jādodas treniņnometnēs uz PSRS dienvidiem – Abhāziju, Sočiem un citviet. Māris stāsta, ka tolaik "uz Daiņa rēķina" līdzi varējis paņemt vēl vairākus jaunos censoņus. "Dainis nebija ļoti ātrs, toties plastisks un centīgs, bez sliktiem ieradumiem," sava titulētākā audzēkņa plusus uzskaita Grīva. Viņš labi atceras, kā tolaik strīdējies ar PSRS šķēpmetēju galveno treneri Jāni Lūsi. Jaunais Kūla jau bija "izpogājis" dažu labu pieredzējušāku konkurentu, tomēr izlasē startam olimpiskajās spēlēs iekļuvis pašā pēdējā brīdī. Tā abi kopā aizsoļoja līdz olimpiskajam zeltam 1980. gadā Maskavā. Tolaik Dainim bija tikai 21 gads, trenerim Mārim viņa pirmajās spēlēs vien 36.
Kā īpašu kuriozu Grīva min tolaik ārvalstu presē izplatīto pīli, ka Daiņa metiena laikā atvērti stadiona vārti un šķēps vēja ietekmē pēkšņi sācis lidot tālāk, – par to šad tad viņam ārvalstu kolēģi apjautājoties vēl tagad. Taču Māris bez sarkasma ir pateicīgs korespondentam, kurš to izdomāja, – lai nu ko, bet 1980. gada olimpisko finālu šķēpmešanā atminas visi. "Tur taču tos vārtus attaisīja, nu kolosāli!" smej treneris un piebilst, ka patiesībā ar nelielu pretvēju šķēps lidotu pat tālāk.
Uzmanība katram bērnam
Tagad ikdienā Grīva trenē vienīgi savas atvases, jo citiem sportistiem laika vairs neatliktu. Šajā līmenī ar katru nepieciešams individuāls darbs. Māris lepojas, ka tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā Laumai un Mārai personīgie rekordi ir starptautiskā līmenī. Pagājušajā gadā uz Eiropas čempionātu aizbrauca dēls Jānis Svens; cīnoties ar traumām, šķēpmešanā uz priekšu virzās arī Gundega. Nepilnu nedēļu pirms Rīgas kausiem Māris ir apaukstējies, tomēr, kā pats saka, variantu nav. Kamēr trenējas viena atvase, rindā jau gaida nākamais. "Praktiski es dienu jau esmu iztīrījis no saviem spēkiem. Citiem laika vairs neatliktu," viņš atzīst.
Lauma savulaik aizgājusi mācīties uz Rīgu. Tolaik meita spējusi aizlēkt aptuveni sešus metrus, bet pēc augstskolas jau vairs tikai 5,60 m, dažbrīd jau zaudējot jaunākajai māsai Mārai. Laumai nācis piedāvājums strādāt skolā, bet tad sekojusi tēva un meitas saruna. "Vai tu tici, ka es varu aizlēkt 6,50 metru?" viņa vaicājusi. "Protams, es ticu savam bērnam," sekojusi atbilde. Lai gan bijis skaidrs, ka naudas nebūs daudz, mērķis bijis kārtīgi strādāt. Un viņiem izdevās, jo Lauma 2011. gadā sasniedza personīgo rekordu (6,86 m), kā pirmā Grīvu ģimenē kvalificējoties olimpiskajām spēlēm.
Visu rakstu par Māri Grīvu lasiet žurnāla SestDiena 26. maija - 1. jūnija numurā!