Iepūst dvašu. Saruna ar māksliniekiem Līgu un Jurģi Krāsoniem

No sīkām detaļām radīt kino telpu un pilnasinīgus varoņus – tā pāris vārdos var ietvert kinomākslinieka un animācijas filmu režisora Jurģa Krāsona (49) un kostīmu mākslinieces Līgas Krāsones (49) ikdienu. Abu pirmais kopdarbs bijis Askolda Saulīša spēles īsfilma Tristans un Izolde (Trīs stāsti par..., 1999), un kopš tā laika radīta vide un varoņu vizuālie raksturi Anda Miziša mūsdienu cilvēku attiecību stāstā Medības (2009), Ināras Kolmanes erotiskajā drāmā ar neogotiskajiem elementiem Mona (2012) un vairākās Lailas Pakalniņas filmās. Nule kā uz ekrāniem Latvijā nonākusi arī Andra Gaujas attiecību drāma Nekas mūs neapturēs (2019). Tajā radītā mūzikas producenta Ralfa (Andris Keišs) un triju sieviešu – tādu kā triju Ibsena Noru – apdzīvotā mikropasaule ir Krāsonu tandēma visjaunākais darbs. Gaujas režisētās pasakas par cilvēku lepnumu uzņemšanai uzbūvēti pat divi kinopaviljoni: dzirnavu interjers piecos stāvos Andrejostā un otrs stiklotas, lakoniskas dzīvojamās mājas apmērā pie Āraišu vējdzirnavām. Tiesa, abi jau nojaukti, bet to radītā pasaule paliks sastindzināta un ieraugāma Gaujas jaunajā filmā, kurā režisors neattālinās no savu iepriekšējo darbu – dokumentālā darba Ģimenes lietas (2010) un spēlfilmas Izlaiduma gads (2014) – tematikas. Proti, ačgārni savērptās ģimenes struktūras un cilvēku attiecībām kā saltām manipulācijām. Ierakstu studijas dzirnavās ieraugām mačisko Ralfu kā četrdesmitgadīgu latviešu donu Kihotu, kurš nolemj paplest ģimenes sienas – līdzās sievai Madarai (Kristīne Nevarauska) un pusaugu meitai Alisei (Dārta Stepanova) vietu rod arī mīļākā, jaunā mūziķe Emma (Elza Gauja). Visi četri tagad dzīvo zem viena jumta. Jurģis Krāsons papildina, ka attiecību četrstūris ir deformējies amerikāņu sapnis latviešu viensētā.

Krāsonu pāri SestDiena satiek īsi pēc atgriešanās no Matīsa Kažas pilnmetrāžas spēlfilmas debijas – pirmā latviešu vesterna Kur vedīs ceļš – uzņemšanas posma Dienvidtirolē Itālijā. Sarunā ar Jurģi un Līgu pieskaramies gan pasaules ārdīšanai, gan filmu telpu un varoņu sniegtajai iedvesmai, gan čerkstoņai, kas iezogas ausīs pēc filmēšanas noslēguma. Jeb, to visu īsāk savelkot kopā, – runājam par to, kā radīt pasauli, iepūst tajā dvašu un tad atkal to nojaukt.

Jurģi, esi teicis, ka kopš darba pie Vernera Hercoga filmas Neuzvaramais/ Invincible (2001) esi iemācīts, ka režisors pēc definīcijas jebkurā filmā ir pirmais cilvēks. Kā bija gadījumā ar Nekas mūs neapturēs?

Jurģis Krāsons. Protams, mēdz būt dažādi – reizēm filma ir režisora vīzija, bet citreiz režisors pasaka, ka neko nesaprot no vizuālās mākslas, tāpēc strādās ar aktieriem, atvēlot brīvību operatoram un māksliniekam. Šoreiz bija tāds kā triumvirāts: Andris [Gauja], Saša (filmas operators Aleksandrs Grebņevs) un es. Filma turas uz trim vaļiem, lai gan faktiski jau galavārds piederēja Andrim.

Latvijas kinovēsturē reti atrodami attiecību daudzstūri un mīlestība pret daudziem vienlaicīgi. Nekas mūs neapturēs pieteikts kā stāsts par lepniem cilvēkiem – tā arī viņu traģēdija?

J.K. Visa pamatā ir liels egoisms. Manuprāt, mūsu paaudze nāk no tā sauktā amerikāņu sapņa, kas radās pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Amerikā. Reālais bardaks, kāds viņiem tur ir, mums nav zināms – to vienkārši nerāda. Tas sapnis nav izslimots – vēl joprojām dzīvojam ar domu par laimi, kas aprobežojas ar skaistu virtuvi, māju, mašīnu un bērniem, kuriem viss būs labāk nekā mums. Laiki mainās – filmā to var manīt, jo tās varoņi nāk no dažādām paaudzēm. Šādus stāstus ir grūti izstāstīt, jo tie pieprasa iedziļināšanos niansēs. Tāpēc jau arī Latvijas kino tādu nav daudz – nav tik vienkārši rakāties pa cilvēka psiholoģijas pagrabiem vai bēniņiem.

Skatoties Nekas mūs neapturēs otro reizi, domāju: filma ir vīrieša fantāzija par paša iekārtotu, sakārtotu pasauli, kura nav iespējama. Šo neiespējamību arī filma apliecina.

J. K. Manuprāt, šādā attiecību kombinācijā nekas nav iespējams un labi, ka filma to pierāda. 21. gadsimta otrajā desmitgadē mēs parodējam cilvēka būtību – jā, notiek dažnedažādi meklējumi, bet īstenībā nav vienota stila. Mūsdienās, teiksim, pēdējos 15 gados, ir viens liels ķīselis – no vienas puses, tas laikmets ļauj katram būt tā, kā viņš jūtas, bet, no otras puses, atskaites sistēmas neesamība rada tipus, kuri var sevi pārvērtēt. Šis periods ir kārtējais eklektisms – nav vienotības, skaidrības, kā piemērus var minēt breksitu vai Katalonijas pašnoteikšanos. Zūd sapratne par to, kas ir labs un slikts. Domāju, ka var pastāvēt dažādas formācijas, tomēr ģimenes struktūra – vīrietis, sieviete un bērns – ir visdabiskākais ceļš.

Uzskati, ka to nevar izsist no vietas?

J. K. Man jau liekas, ka nevar – cilvēki pēdējos simt un vairāk gadu dzīvo pilsētās, tādos kā rezervātos, kuros sazin ko izdomā. Vēl pirms simt gadiem četri strādāja uz lauka, lai viens varētu mācīties skolā. To nevarētu nodēvēt par greizo spoguļu karaļvalsti, bet daudz kas ir mainījies un vēl joprojām mainās. Vecos pamatus vajag panīcināt, jaunie nav atrasti, bet tas ārdīšanas process nav revolucionārs. Tas nav ar saukli "veco nost, jauno augšā" – drīzāk maigi, mīļi un netverami.

Nekas mūs neapturēs sakarā man nāk prātā Ibsena Leļļu nams. Filmas varones varētu būt trīs dažādas Noras mūsdienās. Kā tev šķiet, Līga?

Līga Krāsone. Manuprāt, vizuāli izdevās parādīt to, ka Ralfs dzīvo vienā pasaulē. Viņa pasaule ir dzirnavas, tur ir krāsas un skaņa, bet Madara dzīvo stikla būrītī – tie ir klasiski tērpi, bet kā cilvēks viņa ir mazliet auksta un eksaltēta. Meita tikmēr sevi vēl meklē. Savukārt Emma, manuprāt, Ralfa dzirnavās iekļaujas – vizuāli viņa ir gluži kā radīta šai telpai. Iespējams, arī tāpēc viņš izdara tādu izvēli.