Kad kristīgajā vidē piemin Zigmāra Atvara vārdu, nereti pretī atskan: "Ā, tas fokusņiks," bet vēl daži nopietnu seju zina teikt, ka viņš laikam esot arī armijnieks. Nebūs melots – Nacionālo bruņoto spēku kapelāns darbdienās un iluzionists brīvajā laikā – aptuveni tā īsumā varētu raksturot sludinātāja Zigmāra dzīvi. Jāatzīmē gan, ka tas tiešām ir ļoti sašaurināts apraksts, bez šīm divām ikdienas sastāvdaļām viņš ir arī Kristiešu motobraucēju asociācijas Latvijas nodaļas prezidents, Latvijas Doktoru kluba dibinātājs un galu galā – ģimenes cilvēks.
Ilūzijas mākslai vīrietis pievērsās pirms 15 gadiem, kad Latvijā viesojās misionārs, kas jau tad darbojās attiecīgajā jomā. No amata brāļa apgūtās prasmes Zigmārs visai veikli lika lietā un drīz vien izveidoja savu programmu, kas spēj pielāgoties gan baznīcai, gan ļaudīm ārpus tās.
Gadsimta sākumā vārdu salikums "kristīgais iluzionists" pie mums bija svešs, tāpēc šādu arodu baznīca uztvēra pretrunīgi, bet nu jau esot daudz vieglāk, turklāt šodien taču ir arī klauni, kas stāsta par Dievu. Bieži pārpratumi rodoties tieši no terminu interpretācijas. "Kas ir burvju mākslinieks, visi saprot, taču bērniem reizēm sajūk, un tad viņi saka: burvi, parādi vēl kaut ko. Taču burvis jau ir pavisam kas cits, un to baznīca neatbalsta. Mani triki nav pārdabiski, tos, ja ļoti grib, var iemācīties jebkurš," stāsta Zigmārs.
Kāds būs priekšnesums, atkarīgs no pasūtītāja – uzņēmumu korporatīvajās ballītēs tā ir vienkārši izklaide, bet skolās un baznīcā darbībām nāk līdzi kāda sociāla vai kristīga morāle. "Piemēram, ir triks ar lakatiņu, kurš sākumā ir rokā un tad pazūd. Ja lieto simbolus, var teikt, ka lakatiņš ir grēks, lūdzot Dievam piedošanu, tas pazūd. Taču ir arī vienkārši sociāli stāsti par naudu, mīlestību un citām nereliģiskām tēmām."
Izrādās, ir pat kristīgo burvju mākslinieku brālība, kas apvieno triku meistarus visā pasaulē. Par spīti prāvajam biedru pulkam, apkārtējie joprojām ir pārsteigti, uzzinot par šādu cilvēku eksistenci: "Reiz devos uz ikgadējo brālības sanāksmi Anglijā, un man līdzi bija oficiāls ielūgums uz to. Kad uz robežas man prasīja, kāds ir mana ceļojuma mērķis, uzrādīju. Darbinieki tad diezgan jautri pasmējās." Lai gan pati organizācija izveidota pagājušā gadsimta vidū, baznīca ar trikiem bija pazīstama jau XIX gadsimtā, kad itāļu priesteris Jānis Bosko tos sāka izmantot savā darbā. Reizēs, kad uz pilsētu svētdienās atbrauca ceļojošais cirks, visi baznīcēni devušies turp, un tas Bosko pamudinājis pašam iemācīties trikus un izmantot savā darbā.
Zigmārs daudz runā arī par savu armijas kapelāna arodu, viņš ir ne vien garīgais atbalsts dienējošajiem, bet arī māca tiem karavīra vērtības un standartus. Nacionālie bruņotie spēki definējuši sešas vērtības – pašaizliedzību, drosmi, taisnīgumu, cieņu, uzticamību un mīlestību. Bez tām ir arī trīs galvenie standarti – likumīgums, saprātīgums, profesionalitāte. Lai gan sludinātājs kara darbības epicentrā nav bijis, droši apgalvo, ka vajadzības gadījumā dotos ugunī: "Armijā ir dažas diskutējamas lietas, bet kara laikā ir bez ierunām jāpilda pavēles. Ne velti esmu devis zvērestu atdot dzīvību par savu valsti." Karadienests nekonfliktējot arī ar Bībeles mācību – kad Dievs radījis Ādamu un Ievu, viņš tiem devis pavēli sargāt un kopt, un ar to nodarbojas arī armija, uzsver kapelāns.
Par mācītāju, kurš glābj ne tikai cilvēku dvēseles, bet arī ķermeņus, strādājot par ugunsdzēsēju, par garīdznieku, kurš nodarbojas ar grafisko dizainu un draudzes ganu, kurš izīrē džipus, lasiet 3. jūnija žurnālā SestDiena!