Jau 2019. gadā gaidāmas lielas pārmaiņas Latvijas izglītības sistēmā – pirms gada sākts darbs pie jaunā kompetenču pieejā balstītā izglītības modeļa. Saistībā ar to Britu padome un Valsts izglītības satura centrs nule kā parakstījuši sadarbības memorandu, vienojoties izstrādāt jaunu mācību saturu vispārējā izglītībā. Viens no šo pārmaiņu ideologiem ir Britu padomes vadītājs sers Kīrens Diveins un viņa komanda.
54 gadus vecajam Diveinam raksturīgs pragmatisks kosmopolītisms – viņš uzskata, ka jebkurš var būt latvietis, īrs, eiropietis un pasaules pilsonis vienā personā un lepoties ar to. Šis uzskats atbilst viņa vadītās Britu padomes darbam, attīstot kultūru dialogu un sekmējot izglītības kvalitāti vairāk nekā 150 pasaules valstīs. To var saukt arī par globāla mēroga attiecību un izglītības inženieriju, kas arī ir Dublinā dzimušā Diveina pirmā izglītība. Tam sekoja starptautisko attiecību un politikas mācības Vašingtonā, bet pēc vairāku gadu darbības farmācijas industrijā viņš pievērsās darbam vienā no lielākajām nevalstiskajām organizācijām Lielbritānijā – Makmilana Vēža atbalsta biedrībā, cenšoties uzlabot onkoloģijas pacientu dzīves līmeni, finansējumu un ārstniecības resursu pieejamību. Iemesls šim profesionālajam kūlenim bija gana personisks – viņa sieva nomira no vēža. «Jebkurš vēlas uzlabot otra cilvēka dzīvi, nonākot situācijā, kad ar šo slimību ir saslimis tev tuvākais,» tagad saka Diveins. Astoņu gadu laikā Makmilana ziedojumu apjoms pieauga līdz 250 miljoniem sterliņu mārciņu, ko veidoja labdarības projekti: savulaik virālais Ledus spaiņa izaicinājums, par tradīciju kļuvušie Vispasaules kafijas rīti un citas akcijas sociālajos tīklos. 2015. gadā par ieguldījumu onkoloģijas aprūpē Diveinam pasniedza arī Britu impērijas Goda bruņinieka titulu, un tā paša gada janvārī viņš kļuva par Britu padomes izpilddirektoru.
Pēc nepilnu triju gadu darbības padomē par savu lielāko izaicinājumu viņš uzskata izglītības sistēmas reformēšanu attīstības valstīs, kuras piedzīvo strauju demogrāfisko ataudzi, bet izglītības sistēma paliek tādā pašā līmenī. Līdztekus tam, viņaprāt, ir akūta nepieciešamība modernizēt izglītības saturu vēl vairākās valstīs, pārejot uz kompetenču pieeju un individuālo spēju attīstīšanas metodēm. Savukārt savos ievadvārdos pirms Nīla Janga lekcijas par kinokritikas nozīmi Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā viņš uzsvēra kritiskās domas pieaugošo lomu un nepieciešamību pēc dažādiem skatpunktiem.
Fragmenti no intervijas:
Esat teicis, ka izglītība palīdz saprast citus. Vai, jūsuprāt, izglītība vairo empātiju?
Tā palīdz attīstīt sapratni, bet pēc tās seko arī empātija. Es parasti minu piemēru par Ziemeļīriju, kur savā starpā nespēja satikt divas sabiedrības daļas, sadalot dzīves telpu: katram sava skola, iecienītākais sporta veids un avīze. Šādā situācijā ir diezgan sarežģīti saprast, kas tev ar šiem cilvēkiem ir kopīgs, ja tu otru nemaz nesatiec. Bet tad, kad tu viņu satiec, saproti – lai gan jums patīk dažādi sporta veidi, jums abiem netīk trenēties piektdienas vakarā. Tad tu apzinies kopīgo. Tieši izglītības un pieredzes galarezultāts ir empātija. Un šis uzskats mūs atved atpakaļ pie Britu padomes saknēm: ja vari dalīties ar savu kultūras pieredzi un idejām, līdztekus tam ir arī izpratne. Tā nav tikai pašapzināšanās, bet arī spēja apzināties otru. Tas ļauj strādāt kopā, pārvarot kultūras, ģeogrāfiskās, dzimumu un uzskatu atšķirības.
Globalizācijas un informācijas, zināšanu pieejamības paralēlā iezīme ir urbanizācija. Piemēram, Latvijā lauku skolu piepildījums pašlaik ir kritiskā stāvoklī, salīdzinot ar lielāku pilsētu skolām. Vai Lielbritānijā ir līdzīga situācija?
Domāju, ka urbanizācija ir tendence, kas sastopama jebkurā kontinentā. Piemēram, ja mēs palūkojamies uz situāciju Āzijā, Āfrikā vai kur citur, tā ir tendence, kas notiek un vēl notiks. Tai ir divi vērā ņemami aspekti: pirmais, kā tiek strādāts ar plānošanu un pārvaldi pilsētā un tai pieguļošajos reģionos, domājot par to, lai pastāvētu ilgtspējīga sinerģija, otrais, ir jādomā par populāciju – kā nepieciešamajā kvalitātē pielāgot infrastruktūru un izglītību cilvēkiem, kuri paliek? Ar to mēs saskaramies arī Lielbritānijā, īpaši Skotijas piekrastē un salās. Bet es domāju, ka svarīgākais ir spēcīga, elastīga un pārdomāta ekonomika, kas ļauj strauji reaģēt uz migrācijas vai demogrāfijas tendencēm. Tas ir balanss, fokusējoties uz abām iepriekš minētajām pusēm. Mēs daudz strādājam ar pilsētām Lielbritānijā, bet tajā pašā laikā apzināmies, ka urbanizācija sadala iedzīvotājus. Un te mēs atgriežamies pie breksita – sadalot laukos un pilsētās, mēs varam palaist garām svarīgāko.
Šī tendence jaušama arī vienas pilsētas ietvaros. Tepat Latvijā var redzēt, ka skolēni no mikrorajoniem dodas mācīties uz centra skolām.
Britu padome pilsētās strādā arī pie tā, lai attīstības iespējas gan skolas vadībai, gan skolotājiem ir vienādi pieejamas. Vienalga, vai tu nāc no mazas lauku skolas vai mācies lielā pilsētas skolā, – tev ir vieni un tie paši novērtējuma principi un standarti. Vienlaikus ir pārdomāts nodrošinājums: zinoši un motivēti mācībspēki. Visiem ir iespējas, un tās ir identiskas.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!