Bijis Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga pirmā klarnete kopš tā dibināšanas 2006. gadā un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klarnešu grupas koncertmeistars (2008–2014), bet, nu jau ceturto sezonu strādādams par tā diriģentu, Guntis Kuzma joprojām turpina būt divu mūzu kalps. Vēl tikai vakar (šo ceturtdien) Liepājā, uzstājoties koncertzālē Lielais dzintars, viņš atkal apžilbināja ar Fagerlunda klarnetes koncerta rotaļīgi virtuozajām pasāžām. Savukārt diriģenta ampluā viņu nākamreiz sastapsim jau 6. aprīlī Liepājas simfoniskā orķestra koncertā Rundāles pilī, kur viņa vadībā skanēs Mocarta Hafnera simfonija, Ešenvalda Noktirne un Bēthovena 3. klavierkoncerts, kura solists būs pianists Vestards Šimkus. Pēc tam viņš diriģēs LNSO pūtēju ansambļa Zaļās ceturtdienas koncertu 18. aprīlī Anglikāņu baznīcā, kam līdzās Riharda Štrausa un Ludviga van Bēthovena šedevru interpretācijām gatavo Jēkaba Nīmaņa jaundarba pirmatskaņojumu. Vēl savu klarnetes bakalaura studiju laikā ievērots un novērtēts ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Gada balvu, bet 2012. gadā nominēts jau Lielajai mūzikas balvai (par izcilu darbu ansamblī), viņš pats tagad skolo jaunos talantus Mūzikas akadēmijā. Simfonisko diriģēšanu viņš apguvis doc. Mārtiņa Ozoliņa klasē, ko absolvēja 2014. gadā, un pie prof. Andra Vecumnieka un Modesta Pitrena, 2018. gadā iegūstot maģistra grādu.
Tiešām notrallināsi balvu vienā vakarā, kā solīji, to saņemot uz Operas skatuves?
Es savu solījumu turēšu. Piektdien, 15. martā, pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerta, kuru diriģēs Ainārs Rubiķis, notiks ballīte, kurā aicināti ir arī orķestra Sinfonietta Rīga mūziķi un visi, kas iesaistījušies labu atskaņojumu tapšanā kopā ar mani. No visas sirds gribu pateikties saviem muzikālajiem kolēģiem, jo diriģents bez orķestra tikai plātītos tukšā gaisā, un Fāgerlunda klarnetes koncerts bez ļoti laba Sinfonietta Rīga pavadījuma arī ne pēc kā neskanētu. To diriģēja Normunds Šnē.
Cik gadu ir tev pašam, un vai jūti spiedienu, ko rada jaunības kults – diriģentu apritē nu jau piedalās pat sešpadsmitgadīgi brīnumbērni.
Ja viņš nāk ar saturiski dziļu domu, tas ir apsveicami. Bet pašreizējā mode, kas lielā mērā nākusi no realitātes šoviem, ir pāris nedēļās uztaisīt zvaigznes. Klasiskajā mūzikā tas nedarbojas. Varbūt izdodas veiksmīgi "izšaut" vienā koncertā, taču aicinu atcerēties veco teicienu, ka mūziķis ir tik labs, kāds ir viņa pēdējais koncerts. Ātrā popularitāte ir iegūstama popkultūrā, kur hits nr. 100 nākamajā nedēļā var būt hits nr. 1, bet pēc mēneša tā jau ir tūkstošā dziesma, kuru vairs neviens neatceras. Ir jādzīvo un jāmēģina pašam atšķirt, who is who.
Tev ir bijis bail no orķestra?
Bail man nav. Jau pašā saknē nedrīkst būt bailes no tā, kas man ir pats galvenais. Satraukums pirms koncerta ir pavisam citas emocijas. Ir bijis tikai satraukums par to, vai viss izdosies labi un vai mūziķi man sekos. Arī tad, kad esmu uzstājies kā solists orķestra priekšā, ir tikpat būtiski, vai mūziķi cenšas tev sekot un «pielipt». Ja viņi seko manai domai un "pielīp", tad viss ir OK.
Vai jūties kā mūziķis pienācīgi novērtēts arī ikdienā?
Tu runā par naudu?
Arī par naudu. Un par mūziķu prestižu sabiedrībā.
Mūziķu prestižs lēnām ir krities gadu no gada. Pats, strādājot Mūzikas akadēmijā, redzu, ka arvien mazāk ir to, kuri no bērnu mūzikas skolām vai interešu izglītības nonāk mūzikas vidusskolā un pēc tam izvēlas studēt, lai kļūtu par mūziķiem. Jaunie vairs neizvēlas mūziķa profesiju. Viņiem vairs nav pārliecības, ka viņiem būs nodrošināts darbs un tam adekvāts atalgojums. Manuprāt, tas ir mūziķu prestiža jautājums. Es pats sen vairs nepasniedzu mūzikas skolā, bet kolēģi man ir teikuši, ka bērnu vecāki viņiem tiešā tekstā prasījuši: kāpēc jūs skrienat un strādājat divos un trijos darbos, un spēlējat tik daudz projektos? Tas ir jautājums, lai izvēlētos: talantīgajam bērnam mācīties mūziku tālāk vai ne?
Es nerunāju par bagātu dzīvi, bet par to, vai nebūs jālauza galva, kā nomaksāt kārtējos komunālos un citus rēķinus. Cits jautājums, cik kurš grib šiku dzīvi. Klasiskie mūziķi nebrauc ar Ferrari. Bet kāda ir mūziķa standarta dzīve? Ar orķestranta algu, nestrādājot papildu darbu mūzikas skolā vai dažādos projektos, izdzīvot nav iespējams. Atalgojums vēl joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī… Zinu, ka mūsu arodbiedrība un LNSO vadība par to cīnās nemitīgi. Ir pilnīgi skaidrs, ka, lai pēc tam tiktu atalgotā darbā – par orķestra dalībnieku, pedagogu, solistu vai diriģentu –, profesionālam mūziķim ir ārkārtīgi ilgi jāmācās. Ilgāk nekā mediķiem. Sākumā gandrīz pusmūžs ir jāiegulda izglītībā, jāiztur liela konkurence (jāiztur konkurss) un katru reizi, kāpjot uz skatuves, ir jābūt izcilā formā. Ir tikai loģiski, ka par ieguldīto milzīgo darbu cilvēki vēlas arī kaut ko saņemt.
Mūzikas akadēmijas vadība jau ilgākus gadus pavasaros braukā ar prezentācijām pa Latvijas mūzikas vidusskolām, lai aicinātu audzēkņus tālāk studēt mūziku. Kad pats mācījos Dārziņskolā, tas automātiski bija skaidrs…
Tomēr bija taču kāds izšķirošais pārdomu brīdis?
Man tas bija īsi pirms vidusskolas: bija jāizlemj, vai turpmāk gribu vairāk mācīties eksaktos priekšmetus vai izlemšu par labu mūziķa izglītībai. Nolēmu vidusskolā stāties Dārziņskolā. Lai spētu nokārtot iestājeksāmenus, es pusgadu mērķtiecīgi papildināju zināšanas mūzikas teorijā un vēsturē. Ir pilnīgi skaidrs, ka arī uz mūzikas skolām tagad iet daudz mazāk jauniešu.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
onkulis Šmits
Te mēs