Taču ne tikai Madara neatbilst standartiem, spilgti ir arī Rīgas Centrālās bibliotēkas apmeklētāji, kuriem grāmatas bieži vien nemaz nav prātā. Madara gan iemācījusies ar viņiem sadzīvot, ļaudama savdabīgākajiem no tiem, pašiem nezinot, kļūt par bloga Bibliotēkas stāsti personāžiem.
Kolēģi kļuvuši par spiegiem
"Sauciet mani par Kati. Es strādāju publiskajā bibliotēkā," teikts Madaras bloga pieteikumā. Šobrīd tam vairs nav lielas nozīmes, taču sākotnēji viņa tā sevi centusies pasargāt: "Slēpu identitāti, galvenokārt jau no priekšniecības, jo nezināju, kāda būs reakcija, ņemot vērā, ka ieraksti ir ļoti atklāti. Ka tā esmu es, kas raksta, zināja tikai viena kolēģe, kura tad pusdienu pauzē arī visiem netīši izmuldējās. Kad priekšniece pasauca pie sevis, domāju, ka nu viss – atlaidīs! Taču tad sekoja dialogs: "Tu esi tā, kas raksta blogu?" "Nu jā, esmu," atbildēju. "Nu tad pieraksti, vienreiz notika…" Tā gan manas kolēģes, gan priekšniece kļuva gluži vai par aģentiem. Reizēm zvana no cita stāva, saka, lai ņemu pildspalvu un fiksi pierakstu."
Ideja par to, ka piedzīvotais darbā jāpārvērš publiski pieejamos stāstos, Madarai nāca pēc diviem bibliotēkā pavadītiem gadiem, bet iedvesmu guvusi no kādas citas meitenes bloga, kurā viņa aprakstījusi savas darba gaitas grāmatnīcā.
Ir skaidrs, ka kolēģi un priekšniecība pret šādām darbībām neiebilst, taču rodas jautājums, ko par to visu domā paši apmeklētāji, kuru izdarības lai gan diezgan anonīmi, tomēr kļūst publiskas. "Viena apmeklētāja man ir prasījusi, vai es esmu tā, kas visus fotografē un liek internetā. Toreiz samulsu, es taču neko nefotografēju. Bet citādi nav ne reizi nekas dzirdēts, vairumā gadījumu tas apmeklētāju kontingents, par kuriem rakstu, dzīvo citā informācijas telpā un līdz šiem tekstiem nemaz nenonāk. Viņi ir pārāk aizņemti ar pornofilmām un pokeru," smejas Madara.
Pornofilmas publiskā cieņā
Kā izrādās, teksts par pornofilmām nemaz nav joks, tās bibliotēkas apmeklētāji iecienījuši skatīties arī publiski: "Sēžu pie sava galda, pienāk klāt divas mazas meitenītes un saka, ka onkulis tur skatās nepieklājīgas lietas. Aizeju, skatos – tiešām. Tad skaļi nokauninu, ieslēdzu savu iekšējo vecmāmiņu un izdzenu ārā. Ir gadījies arī tā, ka pirmajā dienā pēc atvaļinājuma eju cauri zālei, skatos, ka vīrietis pielicis telefonu pie acīm – vienā rokā telefons, otra roka biksēs. Negribas jau traucēt tik intīmā brīdī, radīsies vēl kādas problēmas, bet pienākums sauc." Par šo tēmu netrūkst ierakstu arī blogā, kurš atrodams zem nosaukuma librarytales.tumblr.com. Piemēram, pērnā gada 6. marta ieraksts vēsta: "Izeju kāpnēs, lai pievārētu to vienu stāvu, kas mani šķir no punkta A uz punktu B, skatos, tur jauneklis stāv pie loga. Sapņains skatiens gaišajā nākotnē, ausīs austiņas, uz lūpām smaids, roka apakšbiksēs. Ilgi neuzkavējos, gāju tālāk."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1.septembra numurā!
Mirona
Agnese
dīvaini