Oskars gaismā

Skaidrs, ka kultūras jomu Covid krīze ietekmēja īpaši skarbi, jo kultūras notikumi parasti paģēr arī pulcēšanos. Nereti gan mēs pēc tam sociālajos tīklos vaidam par to, kurš blakus skaļi elpojis, krekšķējis vai nav tomēr izslēdzis telefonu, taču teātris bez skatītājiem nevar notikt. Par to ir pārliecināts arī gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Tieši viņš Latvijas Nacionālajā teātrī radījis notikumu, kas pirmo reizi pēc lielās aizvēršanās atkal pulcēs skatītājus. Sajūtu izstāde Gaisma durvis vērs teātrim netipiskā laikā – pašā jūlija vidū, no 14. līdz 16. jūlijam. Un, ja nu visi iespējamie skatītāji nebūs pazuduši laukos, izrāde izstāde notikšot vēl.
 

Modinātājs jau jūlijā

Ar Oskaru Pauliņu tiekamies Nacionālā teātra ēkā, un man tā ir nebijusi iespēja – būt tukšā teātrī. Lielās zāles krēslus klāj gari auduma metri, telpa, kur parasti starpbrīžos stāvēt rindā un pēcāk ar vīna glāzi knakstināties ap lašmaizītēm, ir saulaina un tukša, šķiet, jau mūžību. Nevilšus iedomājos par apburto princesi.

Teātrim ir vajadzīga atmodināšana, un Oskars nu, kad parasti teātros ir atvaļinājumu laiks, mēģināšot būt tas zvaniķis.

Modināšana notikšot divās daļās: būs fotoizstāde, un pēc tam skatītāji tiks aicināti uz 17 minūšu notikumu – vilni vai plūdumu.

Oskars to nosaucis par sajūtu izstādi. Pēc sarunas, meklējot labākos fotomirkļus, arī mums ar fotogrāfu ir iespēja nedaudz sajust gaismas varu. Jāatzīst, ka vismaz laikā, kad ārējās vides kairinātāju bijis maz un tātad tie kļuvuši tik labi zināmi, gaismu un skaņu spēle noteikti sakustina emocijas.

"Tas laikam ir tas, ko gribas, – lai cilvēki tajās 17 minūtēs var noķert sajūtu un dzīvu emociju, ko es ar gaismu daru visu laiku un kas manī rada ļoti foršas emocijas," saka Oskars. Vēl viņš uzsver, cik svarīgi tomēr ir satikties klātienē, ne "zūmā". Taču šo atziņu īpaši mīļu padara paša pārteikšanās, ka svarīgi ir būt kopā onlainā. Tātad tiešsaistes komunikācija teātrī ir radījusi neatgriezeniskas sekas. Oskaram šajā laikā arī gribējies kaut kā palīdzēt.

Kad viņš pēc mēneša pašizolācijas atnācis uz teātri, apkārt valdošais tukšums radījis bailīgas un bēdīgas sajūtas. Vajadzējis kaut ko darīt, un kopā ar aktieri Kasparu Zvīguli tas arī izdevies.

"Es viņam teicu, ka man visur niez, ka kaut kā tās ir jāliek ārā," stāsta Oskars. Tā nu pie Oskara mājās abi pamazām nonākuši līdz skatītājiem rādāmam rezultātam. "Es pats esmu ļoti saviļņots un priecīgs un gaidu," par tapušo gala rezultātu saka mākslinieks. Varbūt šāds gaismas notikums ir arī iespēja skatītājiem sajust pieskārienus, kas ir līdzīgi tiem, ko jūt aktieri, kad viņi spēlē uz skatuves? Oskars pieļauj, ka arī tā var būt, lai gan skaidrs, ka sajūtas, kad cilvēks ir "iekšā gaismā", katram varētu būt atšķirīgas.