Pirmais septembris bez skolas

Pirmās skolas dienas ainiņa nedaudz sašķobīta – bērni baltās blūzēs, puķu pušķi rokās, patīkams satraukums un rosība, bet soļu dipoņa Upītes pamatskolai dodas garām. Kāds varbūt vēl uzmet aci, bet durvis ir ciet. Aiz muguras arī paliek ceļa zīme, kas norāda uz Upītes ciemu. Arī nākamajās nedēļās scenārijs līdzīgs, un pa dienas vidu vairs bērnu čalu ciemā nav.

Šis būs pirmais gads, kad Upītē vairs skolas nebūs. Kas notiks tālāk? Vismaz pagaidām ciems ar saviem patlaban nepilniem simt iedzīvotājiem nekur nepazudīs – vietējie saka, ka izdzīvos, protams, bet ir emocionāli grūti. Sajūta, ka ciema sirdij nolauzts gabaliņš – asinsriti tas vismaz pagaidām nopietni neietekmēs, bet sirds ritma traucējumi būs. Cik te iederīgi ir amatpersonu citētie Raiņa vārdi, ka "pastāvēs, kas pārvērtīsies"? Vai pierobežā, slēdzot skolu, vēlāk sekos arī lēmumi, ka ekonomiski neizdevīgi ir uzturēt kultūras centru un bibliotēku? Varbūt arī veikals nav vajadzīgs?

Iespējams, objektīvu ainu, kā skolas slēgšana būs ietekmējusi ciema dzīvi, varēs redzēt vien pēc gadiem desmit. Šobrīd tās ir vairāk spekulācijas un emocijas. Tāpēc SestDiena un laikraksts Diena, sākot šo īpašo rakstu sēriju, mēģinās noskaidrot, kas pēc skolas slēgšanas noticis arī citās Latvijas vietās. Vai ir pamats bieži piesauktajam apgalvojumam, ka skola ir tā, kas apkaimē uztur dzīvību? Varbūt šo argumentu izmantojam vien tāpēc, ka nespējam palaist vaļā savu ierasto pirmā septembra ainu?

Folkloras šūpulis

Upīte atrodas Viļakas novada Šķilbēnu pagastā tikai triju kilometru attālumā no Krievijas robežas. Ciema centru veido Nemateriālās kultūras mantojuma centrs Upīte, kas sastāv no tautas nama, bibliotēkas un kultūrvēstures muzeja, pāris dzīvojamo māju un skolas ēkas. Iespējams, par šo vietu daudzi ir dzirdējuši, jo ciemats Latvijas mērogā ir pazīstams ar Ziemeļlatgales tradīciju saglabāšanu. Arī sarunas ar SestDienu pārsvarā norit latgaliski – Viļakas novada Upītei tik raksturīgajā Ziemeļlatgales izloksnē.

Pirms sāku uzdot jautājumus par skolu, centra Upīte direktors Andris Slišāns izrāda tautas namu. Patlaban vēl notiek remontdarbi, bet drīzumā te gaidāma Nacionālā teātra viesizrāde. Aktieri viesosies jau ceturto reizi. Agrāk bieži notikušas arī diskotēkas, bet tagad jau mūziku varot klausīties arī ārā pie mašīnas. Septembrī vēl uzstāsies Nacionālo bruņoto spēku orķestris un norisināsies, kā vietējie lepni saka, vecākais latgaliešu mūzikas un dzejas festivāls pasaulē Upītes uobeļduorzs. Gaidāmo notikumu saraksts ir garš, un paši ciema iedzīvotāji uzsver: "Ar kultūru mēs labi te ņemamies!"

Ciemā dzīvo nepilni simt iedzīvotāji, un vairāk nekā puse darbojas ar folkloru saistītos kolektīvos – Upītes etnogrāfiskajā ansamblī, jauniešu un bērnu folkloras kopās –, stāsta Ligita Spridzāne. Viņa ar Andri pati audzina piecus bērnus, vada dažādus pulciņus un līdz šim strādājusi arī Upītes pamatskolā.

Dzīve pierobežā nemaz neesot slikta. Caur ciemu neiet caurbraucamais ceļš, tāpēc visiem, kuri šajā virzienā dodas, ir konkrēts mērķis – Upīte. Ciemā darbojas feldšeru un vecmāšu punkts, ir labs internets un strādā arī veikals. Jāatceras gan, ka ciems atrodas pierobežas joslā, tāpēc kabatā visu laiku jābūt pasei vai ID kartei un speciālai caurlaidei. Taču iedzīvotāji te nejūtas iestrēguši vai pamesti. Viņi ir izvēlējušies dzīvi laukos un citādu pat nevarētu iedomāties.

Bez skolēniem nav dzīva

Upītes pamatskola ir vecāka par ciemu un pat par Latviju – tā simtgadi jau nosvinējusi pirms astoņiem gadiem. Skolas ēka no ārpuses izskatās samērā liela, taču plašākās telpas atvēlētas aktu zālei un ēdnīcai. Klasītes ir maziņas, un gaiteņi šauri – sajūta tāda, kā viesojoties vecvecāku mājās laukos. Tam gan ir savs šarms, un nav grūti iztēloties, ka skola bērniem bijusi kā otrās mājas.