No Lielās Kingshilas vidusšķiras nākušais Niks Pauels kino un mūzikas industrijā pazīstams kā producēšanas maveriks – izmanīgs un veikli domājošs stratēģis. Viņa profesionālā biogrāfija ir barokāli grezna: 1972. gadā ar savu bērnības draugu seru Ričardu Brensonu viņš bija Virgin Records līdzdibinātājs, 80. gadu sākumā pievērsās kino producēšanai, vairākkārt sadarbojoties ar Nīlu Džordanu un producējot tādus talantīgā īru režisora darbus kā Vilku sabiedrībā (1984), Mona Liza (1986) un Raudu spēle (1992). Pēdējais no tiem – melodramatiskais attiecību trilleris uz Ziemeļīrijas politiskās vēstures fona – pievērsa arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un saņēma sešas Oskara nominācijas un labākā oriģinālscenārija statueti. Šis, pēc paša Pauela domām, tolaik riskantais projekts tagad jau ieguvis 90. gadu kino klasikas statusu.
Vairāk nekā 14 gadu viņš vadījis arī Anglijas Nacionālo kino un televīzijas skolu (NKTS), kas ir viena no prestižākajām kino izglītības iestādēm pasaulē. 1971. gadā dibinātajā mācību iestādē šobrīd mācās mazliet vairāk nekā 400 studentu, bet pasniedzēju lomās ir zināmākie britu kino veidotāji. Kā uzsver pats Pauels, varētu nosaukt jebkuru industrijā pazīstamu vārdu, un, visticamāk, šis cilvēks būs lasījis lekcijas viņa vadītajā skolā. Pirms gada gan pazīstamais producents no ilggadējā direktora amata NKTS atkāpās.
Pirmo reizi Pauelu uzstājamies dzirdēju 2014. gada decembrī, kad viņš sniedza divas lekcijas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē pirmā Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros. Vienu lekciju viņš nokristīja par 30 mācībstundu evaņģēliju, bet otru veltīja stāstniecības alfabētam – skaidrām formulām no A līdz Z, kā veidot kino. Šoreiz tikāmies Rīgas Starptautiskajā filmu festivālā 2ANNAS. Ar viņu sarunāties nav grūti – ar karjerā iegūtajām atziņām un zināšanām Pauels allaž vēlējies dalīties.
2003. gadā, kad stājāties NKTS direktora amatā, bija dažādi viedokļi: vieni pauda bažas, ka skolas tradīcija tiks pārrauta un sāksies haoss, savukārt otri uzsvēra nepieciešamību ar jūsu darbību atsvaidzināt iestīvināto akadēmisko vidi. Kāpēc jūs piekritāt?
Vienmēr esmu teicis, ka izglītības sistēmā nepieciešams vairāk rokenrola! (Smejas.) Nevēlos, lai studenti paši sevi uztvertu nopietni, kā arī – lai skola pati sevi uztvertu šādi. Viens no maniem pirmajiem jaunievedumiem bija studentu bāra izveide skolas telpās.
Tā teikt, ne tikai mācies un dzīvo kopā ar pasniedzējiem, bet arī mācies līdz ar saviem vienaudžiem un domubiedriem. Komūnas princips.
Tieši tā! Mūsu mērķis bija izveidot studentu pilsētiņu, lai studenti visu laiku būtu skolā. Tik vienkārši. Vienmēr esmu iestājies par to, ka izglītībā ir jābūt arī izklaides elementam, tad kāpēc gan neieguldīt minimālus līdzekļus, lai studentiem būtu iespēja kopā ne tikai veidot kino, bet arī runāt par to un dzīvot tam līdzi? Protams, studentu pieredze ir dažāda – svarīgi radīt mazāk nospriegotu vidi. Nereti britu studentiem stresa vai pārslodzes gadījumā ieteicu vērsties pie kolēģiem no Kosovas, Bosnijas un Horvātijas, kuri ir piedzīvojuši politisko un vēsturisko spriedzi. Tas pats attiecināms uz Latviju un pārējām Baltijas valstīm – tik īsā laikā jums bija jāiziet cauri kardinālām pārmaiņām, bet spriedze un piederības jautājums fonā paliek.
Pērn jūlijā jūs atkāpāties no NKTS direktora amata. Par ko jums personīgi ir lielākais gandarījums šo 14 gadu laikā?
Mani piesaistīja, lai NKTS modernizētu un padarītu atbilstošu XXI gadsimta garam. Tā ir lieliska skola ar dižām tradīcijām, bet tai ir jāpielāgojas industrijas prasībām un jābūt sasaistītai ar realitāti. Domāju, ka to, vai man tas ir izdevies, var atstāt citu novērtējumam.
Kad tu kaut ko pārbūvē, jāveic daudzi darbi vienlaicīgi – skola pēc savas būtības nav tikai vadība, pasniedzēji un studenti. Pirmais darbs bija ekonomiskā aparāta sakārtošana, tad sekoja tas, ko dēvē par winning-ways (jāuzvar vairākas spēles pēc kārtas – no angļu val.).
Esmu kaismīgs futbola cienītājs, tāpēc izmantošu šādu analoģiju: parasti ir viena līderkomanda, kura ir noslīdējusi rangā, atrodoties vidusdaļā. Mērķis ir to reanimēt jaunā kvalitātē jeb, citiem vārdiem sakot, padarīt par vienu no četrām labākajām komandām, lai tā varētu kvalificēties tālāk. Lai to panāktu, ir atkal jāgūst uzvaras. Tas arī ir winning-ways.
Jūs runājat par tādām "uzvarām" kā Linna Remzija, Rodžers Dīkinss, Deivids Jeitss un citi tagad jau pazīstami skolas absolventi?
Jā, jau manas darbības sākumā NKTS studenti un absolventi veidoja Oskaram nominētas filmas, tad mēs sākām plūkt laurus Britu kino un televīzijas mākslas akadēmijā [BAFTA kinobalva – aut.], studentu oskaros un daudzos nozīmīgos festivālos. Tas ir svarīgi – tieši to arī ārpasaule redz.
2014. gadā The Hollywood Reporter nodēvēja NKTS par tobrīd ietekmīgāko kino skolu. Vai izglītību ir grūti reklamēt?
Jāpatur prātā, ka atzinība ļauj darboties elastīgāk un veicina tavu pievilcību citu izglītības iestāžu kontekstā, kā arī paceļ atbildības likmes un liek atjaunot izglītības ciklu – ir vajadzīgi vēl labāki pasniedzēji un spējīgāki studenti. Tajā pašā laikā tas piesaista politisko eliti, industrijai liek sasparoties un presei pievērst uzmanību. Ir jāskatās ne tikai, kā un kas tiek mācīts, bet arī dažādu nozaru mijiedarbība. NKTS atrodas senākajā kinostudijā Anglijā, kas ir celta 1920. gadā. Lai uzbūvētu jaunus paviljonus un atbalstošo funkciju ēkas, nācās pārskatīt skolas attiecības ar augstākās izglītības sistēmu Lielbritānijā, kas nav vienota.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 4. janvāra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!