Lai gan mēdz teikt, ka vislabākā nāve ir tad, ja esi aizgājis mūžībā, darot darbu, ko patiešām mīli, visticamāk, tas bija vājš mierinājums cilvēkiem, ko personīgi skāra pirms trim mēnešiem izskanējusī ziņa: darba negadījumā Aiviekstes hidroelektrostacijā, tīrot ūdenskrātuvi, gājis bojā darbinieks — ūdenslīdējs. Tikai vēlāk kļuva zināms, ka bojāgājušais nav bijis ierindas darbinieks, bet gan Andris Vanags, ūdenslīdējs ar ļoti lielu pieredzi, Starptautiskās zemūdens peldēšanas federācijas instruktors, entuziasts, kuram ūdenslīdēja darbs un niršana bija dzīvesveids. Vanags ar savu pieredzi un pētījumiem par niršanu un zemūdens arheoloģiju nesavtīgi dalījās arī ar citiem, sarakstot vairākas grāmatas un atsaucīgi sniedzot intervijas medijiem.
Vanaga dzīvību atņēmušā negadījuma apstākļu un cēloņu izmeklēšana joprojām turpinās, tāpēc gan ūdenslīdēja darba devēji, energokompānija Latvenergo, gan Valsts darba inspekcija par negadījuma apstākļiem plaši nerunā. Latvenergo pārstāve Ivita Bidere vien atzīst — kamēr turpinās izmeklēšana, uzņēmums atturēsies no jebkādiem komentāriem par negadījuma apstākļiem un arī ūdenslīdēju darba specifiku uzņēmumā. Sniegt komentārus par negadījumu līdz laikam, kamēr lietā nebūs oficiāls slēdziens, nebija gatavs arī Latvijas Profesionālo ūdenslīdēju asociācijas vadītājs Andrejs Čerņavskis, kura vadītās asociācijas biedri negadījuma izmeklēšanā piesaistīti kā eksperti.
Savukārt Valsts darba inspekcijas pārstāve Aiga Liere atklāja, ka nāvi nesošais negadījums noticis sešu metru dziļumā, kad ūdenslīdējs veicis darbus, kas saistīti ar ūdens noplūžu novēršanu caur aizvariem. Zināms arī, ka pēc negadījuma cietušo vēl izdevās nogādāt krastā, sākt pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu un arī sagaidīt mediķu ierašanos, tomēr mediķiem neizdevās glābt Vanaga dzīvību. Par negadījumu iegūtās liecības un arī Profesionālo ūdenslīdēju asociācijas viedoklis joprojām tiek vērtēts.
No neoficiāliem avotiem iegūtā informācija liecina, ka pieredzējušais nirējs savā darbā pieļāvis kļūdu un piepeldējis pārāk tuvu kādam no hidroelektrostacijas aizsprosta aizvariem, kur tas tobrīd nebija atļauts. Viņš iekļuvis spēcīgā straumē, sadursmē pret aizvaru gūstot ļoti smagas traumas.
Gan preses arhīvi, gan arī Profesionālo ūdenslīdēju asociācijas vadītāja aplēses liecina, ka kopumā kopš neatkarības atgūšanas Latvijas piekrastes un iekšzemes ūdeņos dzīvību zaudējuši četri profesionālie ūdenslīdēji. "Formāli raugoties, protams, var šķist, ka negadījumu statistika nav īpaši liela, jo četri nāves gadījumi vairāku desmitu gadu laikā it kā nav daudz. Tomēr, ņemot vērā, ka Latvijā kopumā strādā ap 50–70 ūdenslīdēju, negadījumu skaits uzskatāms par lielu," secina Andrejs Čerņavskis.
Raksturojot ūdenslīdēju darba ikdienu, Čerņavskis norāda, ka lielākā daļa Latvijas profesionālo ūdenslīdēju nodarbojas ar ostu un tiltu uzturēšanu, kā arī aizsprostu un hidroelektrostaciju apkopes darbiem. Asociācijas vadītājs profesionāļu darbu raksturo kā bīstamu, uzsverot, ka, atšķirībā no niršanas atpūtas nolūkos, profesionālam ūdenslīdējam bīstamību bieži vien rada arī veicamais darbs, kas nozīmē gan papildu slodzi, gan nereti arī papildu risku saistībā ar hidrotehnisko iekārtu tiešo tuvumu.
"Nereti pasūtītāji mēdz uzskatīt, ka ūdenslīdēju darbs ir kaut kas līdzīgs celtniecībai. Viņi saka — kas tad te, pusstundas darbs vien ir, nerēķinoties ar to, ka pat viena objekta apsekošana zem ūdens var prasīt ļoti rūpīgu plānošanu," atklāj Čerņavskis.
Visu rakstu par bīstamo ūdenslīdēju darbu lasiet žurnāla Sestdiena 28.augusta numurā!