Latviešu strēlnieku pulkos bija pavisam citāds gara stāvoklis nekā krievu pulkos. Mēs cīnījāmies savā dzimtenē, mums bija daudz tādu morālisku faktoru, kuri cildināja garu un dūšu, — tā latviešu pirmo bruņoto vienību izcilās kaujasspējas skaidroja 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris, vēlāk pirmais padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis. Pirms simt gadiem 1.augustā strēlnieku bataljoni tika dibināti un uzsāka savu neaizmirstamo ceļu pretī kauju slavai dzimtenē un iznīcībai Krievijas plašumos.
Latviešu strēlnieku sakarā lielākie jautājumi ir divi. Vai mums ar viņiem tikai jālepojas vai arī jākaunas no tā, ko viņi sadarīja Krievijā, pilsoņu kara laikā stutēdami boļševikus, un — vai strēlnieki Latvijas valsts dibināšanu veicināja vai kavēja. Taču abi šie jautājumi attiecas uz vēlākiem gadiem. 1915.gada vasarā bija tikai liela patriotiska jūsma, ka nu beidzot varēs ar ieročiem rokās karot pret «nīstajiem vāciešiem» — kā Vācijas karaspēku, tā vietējiem sociāli un politiski privileģētajiem vācbaltiešiem, ar kuriem latviešu attiecības bija pagalam sabojātas 1905.gadā. No šodienas augstumiem raugoties, redzam, ka šādu nostāju veicināja arī informācijas trūkums, jo ne Vācijas karaspēks bija tik zvērīgs pret civiliedzīvotājiem, kādu to iztēloja Krievijas kara propaganda, nedz arī Krievijas elite tik pretimnākoša latviešu nacionālajiem centieniem, un atļaut latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu to piespieda situācija frontē.
"Jālepojas ar to, ka mums bija tādi karavīri," uz vienu no jautājumiem atbild Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja Ilze Krīgere, piebilstot, ka viņas attieksme pret karu ir drīzāk pacifistiska, jo nav nekāda pamata lepoties ar kritušo vai nogalināto skaitu. Taču strēlnieku varonība, cīnoties par to, lai latvieši pēc milzīgās bēgļu plūsmas no vācu ieņemtās Kurzemes 1915.gada vasarā nezaudētu savu zemi pavisam, ir pietiekami liela arī bez tās viņu papildu heroizācijas, kas tika veikta Ulmaņlaikos un kuras spilgtākie pieminekļi ir Aleksandra Čaka poēma Mūžības skartie un Aleksandra Grīna romāns Dvēseļu putenis — abi pasūtījuma darbi.
Kara muzejā ir arī Pirmā pasaules kara laika vēstules un dienasgrāmatas, kuru fragmentus muzejs pamazām publicē savās gadagrāmatās. Tajās redzamā nostāja atšķiras no piefrizētajās atmiņās rakstītā, stāsta Krīgere: "Es pat teiktu, ka tās ir pacifistiskas — tādā nozīmē, ka cilvēks negrib karot un domā, kad reiz tā elle beigsies. Turklāt tādas noskaņas pauž tie paši cilvēki, kuri lielā pacilātībā brīvprātīgi iestājās strēlnieku bataljonos. Piemēram, strādnieku puisis Mārtiņš Avotiņš, kurš brīvprātīgi iestājies Rīgas 2.bataljonā un nokļūst izlūkos, vēstulēs vispirms atklāj tipisku strēlniekos iešanas iemeslu — "stājamies bataljonos, fiksi, fiksi nopelnām daudzas medaļas, ejam Rīgā, ar tām dižodamies, un visas meitenes ir mūsējās". Tā Avotiņš ar savu draugu pierakstās strēlniekos, aiziet uz krogu, iedzer konjaku un pēc tam dodas uz pulcēšanās vietu."
Apgalvojums, ka ar strēlniekiem latvieši iznāca uz vēstures skatuves, ir pārspīlējums, spriež Krīgere. Vismaz muzeja darbinieki ārzemju presē nav atraduši apstiprinājumu stāstiem, ka tur par strēlniekiem būtu rakstīts, ka tie ir tik vērti, cik sver zeltā. Taču cīņas motivācija strēlniekiem bija daudz augstāka nekā citu Krievijas karaspēka daļu karavīriem. Strēlnieki lika galvu uz ežiņas, sargājot savu tēvu zemi, proti, savu ģimeni un sētu. Kurzemi atbrīvot viņi gribēja par katru cenu. Visvairāk visus mocīja neziņa, kas notiek ar tuviniekiem — 1915.gadā to nezināja nevienā frontes pusē, jo pasta sakari ar vācu okupēto daļu bija likvidēti. Kurzemes atbrīvošana nozīmētu arī iespēju atgriezties mājās uz Krieviju aizbraukušajiem bēgļiem. Vārdu sakot, motivācija iet strēlniekos bija tīri personiska, nevis tikai abstrakta dzimtenes mīlestība.
Visu rakstu par latviešu strēlniekiem lasiet žurnāla Sestdiena 31.jūlija numurā!
Jānis